Reiz viņš iekāpa fermera Ekorna ābelē sazag- ties ābolus. Zars nenolūza, Džims nenokrita, nesalauza roku, viņam neiekoda fermera lielais suns, un pēc tam viņš negulēja slims daudzas dienas, nenožēloja un nelabojās. Nekas tamlīdzīgs. Viņš sarāvās ābolu, cik gribēja, un laimīgi nokāpa no koka. Suņa atgaiņāšanai viņš jau iepriekš bija salasījis akmeņus, un, kad tas likās viņam virsū, viņš to apmētāja ar akmeņiem.
Dīvaini. Tā nekad nenotiek labajās grāmatiņas ar krāsainajiem vāciņiem un bildītēm, kurās attēloti vīrieši frakās, katliņos un īsās biksēs, sievietes kleitās ar pieguļošu vidukli bez krinolina. Nē, nevienā svētdienas skolas grāmatiņā jūs neatradīsiet tādu gadījumu.
Kādreiz skolā Džims nozaga skolotājam spalvu nazīti un pēc tam, baidīdamies, ka viņa nedarbu neatklāj, iebāza nazīti Džordža Vilsona cepurē. Džordžs Vilsons bija nabadzīgas atraitnes dēls, labs zēns, vispriekšzīmīgākais skolēns visā ciemā, kurš vienmēr klausīja mātei, nekad nemeloja, mācījās labprāt un mīlēja apmeklēt svētdienas skolu.
Kad nazītis izkrita no zēna cepures un nabaga Džordžs, galvu nodūris, nosarka, un sarūgtinātais skolotājs apvainoja zādzībā Džordžu un, žagaru bunti kratīdams, gatavojās to nolaist pār zēna drebošajiem pleciem, vai tad pēkšņi neparādījās viņu vidū sirms, neredzēts tiesnesis un neteica: «Neaiztieciet šo labo zenu! Lūk, kur stāv bailēs drebošais noziedznieks! Brīvstundas laikā es gāju garām jūsu skolai un, neviena nepamanīts, redzēju, kā tas viss notika.»
Nē, nekas tamlīdzīgs nenotika. Džimu nenopēra, cienījamais tiesnesis neteica savu pamācošo sprediķi, kas visiem skolēniem liktu raudāt, neņēma Džordžu pie rokas un neteica, ka viņš pelnījis uzslavu un ka tāpēc viņš Džordžu uzaicina dzīvot pie sevis, kur viņam būs jāuzslauka kanceleja, jāizkurina krāsnis, jābūt par izsūtāmo, jāsacērt malka, jāmācās baušļi, jāpalīdz viņa sievai saimniecībā,
kamēr visu pārējo laiku viņš varēs spēlēties un pie tam vēl saņems 40 centus mēnesi pie visa brīva. Nē, tā notiek tikai grāmatās, ar Džimu viss bija savādāk. Neviens vecs muļķa tiesnesis neiejaucās šinī lietā, un pai-puisītis dabūja pērienu, bet Džims priecājās, jo viņš, man jāsaka, neieredzēja priekšzīmīgus zēnus. Viņš vienmēr teica: «Neciešu lempjus.» Lūk, ko leica šis rupjais, izlaistais puika!
Bet visneticamākais visā šinī notikumā ar Džimu ir tas, ka Džims svētdienā aizbrauca vizināties ar laivu un nenoslīka! Un otrreiz, kad viņš kādā svētdiena ķēra zivis un viņu pārsteidza negaiss, zibens viņu nenospēral Jus varat pāršķirstīt visas svētdienas skolas grāmatas 110 pirmās līdz pēdējai lappusei, varat tajās meklēt kaut vai līdz nākošajiem ziemassvētkiem, bet tādu gadijumu neatradīsiet neviena! Nekad! Tur jūs redzēsiet, ka visi palaidņa zēni, kas svētdienās vizinās ar laivu, katrā ziņā noslīkst un visus tos, kuri svētdienās ķer zivis, neizbēgami pārsteidz negaiss un nosper zibens! Laivas ar palaidnīgiem zēniem vienmēr svētdienās apgāžas, un, ja palaidnīgos zēnus, kas svētdienās dodas uz zivju zveju, noteikti pārsteidz negaiss, tad, kādā veidā Džims palika dzīvs, tas man ir noslēpums.
Vārdu sakot, Džims ir apburts, tikai tā var izskaidrot to, ka viņš vienmēr iznāca no ūdens sauss. Viņš pat uzcienāja zooloģiskā dārza ziloni ar gabalu presētas zelējamās tabakas, un zilonis viņam nenorāva galvu! Viņš ielīda bufetē pēc piparmētru liķiera un aiz pārskatīšanās neizdzēra slāpekļskābi!
Nočiepis tēva bisi, viņš svētku laikā aizgāja medībās un neatšāva sev trīs vai četrus pirkstus!
Kādreiz dusmās viņš iesita savai mazajai māsiņai ar dūri pa deniņiem, un, jūs varat iedomāties, meitene nesaslima un nenomira lielās mokās ar piedošanas vārdiem uz lūpām, tādā veidā divkāršojot brāļa sadragātās sirds mokas. Nē, viņa braši pārcieta sitienu.
Beidzot Džims aizbēga no mājas un nolīga par matrozi uz kuģa. Ja mēs ticētu grāmatām, tad viņam vajadzēja atgriezties atpakaļ bēdīgam un vientuļam un atrast, ka vīnājiem apvītā mājiņa, kur bija pagājusi vjņa bērnība, sen sabrukusi un ka viņa tuvinieki guļ klusā ciema kapsētā. Džims atgriezās pilns kā mārks un uzreiz nokļuva policijas iecirknī.
Tā šis Džims uzauga, apprecējās, dabūja veselu baru bērnu un kādā skaistā nakti viņiem visiem ar cirvi sadragāja galvas. Ar visādām blēdībām un krāpšanām viņš ieguva stāvokli, un tagad viņš ir visneģēlīgākais un nelabojamākais nelietis visā ciemā, kuru visi ciena. Pie tam viņš ir viens no likumdevējiem valstī.
Kā redzat, šim grēciniekam Džimam, ko vecmāmiņa bija nobūrusi, tā veicās dzīvē, kā neveicās nevienam sliktajam Džeimsam svētdienas skolas grāmatās.
1865 g.
kara lūgšana
Toreiz bija vislielākās sajūsmas un pacilātības laiki. Visa zeme trauklin traucās kaujā, jo bija karš, un ikkatra cilvēka sirdi dega patriotisma svētā uguns. Rībēja bungas, dardēja orķestri, sprēgāja rotaļu pistoles, raķetes veseliem kūļiem svilpodamas un sprakšķēdamas joņoja gaisā. Kur vien paskaties — visur gar tālē pagaistošiem jumtiem un balkoniem zibēja saulē viļņotais karogu mežs; pa plato prospektu katru dienu soļoja zaļoksnējie brīvprātīgie, jautri un skaisti savos jaunajos mundieros, un viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas laimē trīcošām balsīm tos apsveica. Katru vakaru līdz pēdējai iespējai pārpildītajās zālēs lieli ļaužu pulki, elpu aizturējuši, klausījās kāda patriota oratora vārdos, kas aizķēra visapslēptākās sirds stīgas, pastāvīgi pārtraukdami to ar vētrainiem aplausiem, pie kam pār viņu vaigiem ritēja asaras; garīdznieki baznīcās aicināja ļaudis ticības un patiesības vārdā kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi piesauca kara dievu, lūgdami to neliegt savu palīdzību taisnajai lietai, ka klausītāju vidū diezin vai atrastos kaut viens, kas nebūtu saviļņots līdz asarām. Toreiz patiešām bija vareni, slaveni laiki, un tie nedaudzie neapdomīgie ļaudis, kas uzdrošinājās nelabvēlīgi izteikties par karu un apšaubīt tā taisnīgumu, tūdaļ saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka personīgās drošības labad uzskatīja par labāku pazust no acīm un pievaldīt mēli.