«Kā tev nav kauna, Mortimer! Mums šeit ik mirkli draud nāve, bet tu tā runā. Ja tu nevēlies … Mortimer!»
«Nu?»
«Vai tu šovakar pielūdzi dievu?»
«Es … es gribēju, bet pēc tam sāku rēķināt, cik iznāk, ja divpadsmit reizina ar trīspadsmit, un . .. »'
(T\ach! Bum-burum-bum! Bum-bach, bach, trach!)
«Ai, tagad esam pagalam, nu mūs vairs nekas neglābs! -Ka gan tu varēji aizmirst kaut ko tik svarīgu ūn pie tam vēl tādā laikā?»
«Taču nekāda «tāda laika» nebija. Pie debesīm nevarēja saskatīt neviena mākonīša. Kā tad es būtu varējis zinai, ka tādas nieka nolaidības dēļ sacelsies visa si jezga un pērkons? U&t, lai nu kā, manuprāt, ta ir vienkārši nejēdzība no tavas puses tā piesieties: man tas taču atgadās ļoti reti. Pēc tam kad manis dēļ pirms četriem gadiem notika zemestrīce, es ne vienu reizi neesmu aizmirsis vakarā pielūgt dievu.»
«Mortimer! Ko tu runā? Bet dzelteno drudzi tu esi piemirsis, ko?»
«Dārgā, mūžīgi tu man uztiep šo dzelteno drudzi un, šķiet, pilnīgi nevietā. Pat telegramu uz Memfisu nav iespējams nosūtīt tiešā ceļā, vienīgi caur starp- stacijām; kādā veidā tad mana nolaidība attiecībā uz Uigšanu būtu varējusi sasniegt tādu tālumu? Es būtu ar mieru vēl uzņemties atbildību par zemes- trīci, tā vismaz notika tepat kaimiņos; taču lai nu mani labāk p^kar nekā liek uzņemties atbildību, velns zina par ko .. .»
(Trach! Bum-burum-bum! Bum! Bach!)
«Ak kungs,*ak dievs! Zibens kaut kur iespēra! Es jau jūtu, Montimer! Līdz rītam mēs nenodzīvosim . . . un, ja tas var atnest kādu labumu, kad mūsu jau vairs nebūs, paturi prātā, Mortimer, ka tava neciešamā mēle … Mortimer!»
«Ak! Kas nu vēl?»
«Tava balss skan tā, it kā tu… Mortimer, vai patiešām tu tagad stāvi pie kamina?»
«Jā, tieši tā, atļaujos šādi noziegties.»
«Paej tālāk, tūlīt pat! Tu, liekas, esi nolēmis mūs visus pazudināt! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir vaļējs skurstenis! Bet kurp tu tagad aizgāji?»
«Esmu tepat, stāvu pie loga.»
«Pasarg die's, vai tad tev vēl prātiņš mājā? Ej nost no turienes, nekavējoši! Pat zīdaiņi, pat viņi zina, ka stāvēt pie loga bargā laikā nozīmē bojā eju. Ak dievs, ak dievs, es zinu, ka rītu vairs nepiedzīvošu … Mortimer!»
«Jā?»
«Kas tur čaukst?»
«Tas esmu es.»
«Ko tu dari?»
«Meklēju savām biksēm augšgalu.»
«Ātrāk, aizmet tās kaut kur tālāk! Acīm redzot tu tīšu prātu gribi tās uzģērbt bargā laikā! Tu taču zini, — visas autoritates kā vienā balsī apgalvo, — vilnas drēbes pievelkot zibeni. Ak dievs, ak dievs! Nepietiek tā, ka negaiss mūs var nogalināt, tev*vēl katrā ziņā vajag, lai briesmas kļūtu vēl lielākas… Nē, lūdzams, nedziedi! Ko tu vispār iedomājies?»
«Nu un kāpēc tad nedrīkst?» ,
«Mortimer, es to esmu tev teikusi un teikusi, es to esmu teikusi simtiem reižu, ka dziedāšana rada
atmosfērā svārstības, kas savukārt pārtrauc elektrisko strāvu, un . .. Kāpēc tu atver durvis, saki man, lūdzams?!»
«Vai dieniņ, kāds tad tur ļaunums?»
«Kāds ļaunums? Tās ir nāves briesmas! Katrs, kas tam pievērsis uzmanību, zina, ka radīt caurvēju nozīmē pievilkt zibeni. Tu tomēr neaizvēri durvis! Ver tās ciet, nu ātrāk, citādi mēs visi būsim pagalam! Cik gan tas ir šausmīgi — atrasties tādā laikā vienā istabā ar vājprātīgo … Mortimer, ko tu dari?»
«Neko. Atgriezu tikai vaļā ūdens krānu. Istabā var nosmakt — te ir tik smacīgi. Gribēju nomazgāties.»
«Tu, kā redzu, esi pavisam prātu izkūkojis! Ja zibens kaut kur citur iesper vienreiz, tad ūdenī vismaz piecdesmit reižu. Aizgriez krānu! Ak dievs, es zinu, mūs jau nekas vairs nespēj glābt! Man šķiet, ka . .. Mortimer, kas tas?»
«Tas, velns… tā ir glezna. Es to esmu norāvis …»
«Tātad tu stāvi pavisam tuvu pie sienas! Nedzirdēta nepiesardzība! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir siena? Ej nost no tās! Un tu vēl gribēji lādēties. Kā gan tu tā vari uzvesties, ja tava ģimene briesmās!… Mortimer, vai tu pavēlēji nolikt sev gultas pēli, kā es tevi lūdzu?»
«Nē. Piemirsu.»
«Piemirsi! Tas tev var maksāt dzīvību. Ja tev būtu pēlis, tu to noklātu istabas vidū, nogultos uz tā un atrastos pilnīgā drošībā. Panāc šurp, ātrāk, kamēr vēl neesi pastrādājis diezin ko!»
Es to mēģināju, taču mazajā skapī tik tikko pietika vietas mums abiem, un gaisa tur nebija nemaz. Es gandrīz vai nosmaku un beidzot izlīdu no turienes ārā. Sieva man tūlīt uzsauca:
«Mortimer, kaut kas taču jādara, lai tevi nenosper. Padod vācu grāmatiņu, kas atrodas uz kārniņā, un sveci, tikai neaizdedz! Padod man sērkociņus, eš^ati tos aizdedzināšu te. Grāmatā pateikts, kas jādara.»
Es paņēmu grāmatiņu, ziedodams pie viena vāzi un pāris citu trauslu mantiņu, un kundzene ieslēdzās ar sveci skapī. Kādu mirkli mani lika mierā, tad jautāja:
«Mortimer, kas tas?»
«Nekas sevišķs, kaķis.»
«Kaķis? Tā taču ir bojā eja! Noķer viņu un ieslēdz kumodē. Un dari to, cik vien iespējams, ^ ātrāk, mīļais! Kaķi ir elektrības pilni. Ak, zinu tikai ^ vienu — šajā briesmu pilnajā nakti es galīgi no- "■* sirmošu! .. .»
Atkal es sadzirdēju dobjas raudas. Ja ne tas, nebūtu pakustinājis ne pirksta šādas negantas iedomas dēļ.
Taču nu es mēģināju noķert kaķi; uzskriedams virsū krēsliem un citiem šķēršļiem, kas visi bija ļoti cieti un lielāko tiesu asām malām, es beidzot sagrābu dzīvnieku un ieslēdzu kumodē, salauzis vispirms mēbeles apmēram četrsmit dolāru vērtībā un sadabūjis pats zilumus. Pēc tam manu dzirdi skāra apslāpēti vārdi, kas nāca no skapja:
«Mortimer, te teikts, ka visdrošākais ir — stāvēt
istabas vidū uz krēsla, pie kam krēsla kājām jābūt izolētām ar priekšmetiem, kas nevada elektrību. Tas nozīmē, ka tev krēsla kājas jāieliek ūdens glāzēs…» (Cšššt! Bum — bach! Trach!) «Ak, vai tu dzirdi? Drīzāk, Mortimer, kamēr tevi vēl nenosper!»