Bija svētdienas rīts —• nākamajā dienā karaspēks devās uz fronti; baznīca no agra rīta bija stāvgrūdām pārpildīta, tepat atradās arī brīvprātīgie, kuru jauneklīgās sejas tvīka kara varoņdarbu priekšnojautās; domās viņi jau bija tur — viņi iet neatlaidīgi uzbrukumā, arvien ātrāk, arvien noteiktāk, tad straujš trieciens, zobenu ziba, ienaidnieks bēg, panika, pulvera dūmi, nikna ienaidnieka vajāšana, kapitulācija! — Un, lūk, viņi atkal ir mājās: atgriezušies no kara uzvaras zelta spožuma apdvesti, kaujās rūdītie varoņi, ilgi gaidītie un mīlētie! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu piederīgie, lepni un laimīgi, modinot to draugu un kaimiņu sirdīs skaudību, kam nebija brāļu un dēlu, kurus tie varētu sūtīt uz karalauku iekarot tēvzemei uzvaru vai mirt viscēlākajā no nāvēm. Dievkalpojums ritēja parastā gaitā: garīdznieks nolasīja no vecās derības nodaļu par kariem, pēc tam noskaitīja pirmo lūgšanu: iedunējās ērģeles, satricinot namu: dievlūdzēji vienotā jūtu uzplūdumā piecēlās pukstošām sirdīm, mirdzošām acīm, un baznīcā dimdēt nodimdēja varens aicinājums:
Kungs, tu bardzībā valdi pār zemi, Negaisi, zibšņi tev pakļaujas!
Tam sekoja «garā» lūgšana. Neviens nevarēja atcerēties ko tādu, kas spētu tai līdzināties dedzības, sirsnības un izteiksmes skaistuma ziņā. Vairāk par visu tajā lūdza visvareno un visžēlīgo debesu tēvu pasargāt mūsu drošsirdīgos, jaunos karavīrus, būt viņiem palīgam, balstam un atbalstam varoņdarbos, ko tie pilda tēvijas labad; svētīt tos un stāvēt tiem klāt kaujā un briesmu stundā, turēt pār tiem nomodā savu aci, dot tiem spēku un drosmi un Jaut viņiem būt neuzvaramiem asiņainajās cīņās; palīdzēt tiem iznīcināt ienaidnieku, dāvāt viņiem, viņu ieročiem 1111 tevzemei imīžīgu godu un slavu .. .
Šai bridi baznīca ienāca kāds svešinieks pus- muža gados un leni, nedzirdami, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz allara pusi. Svešinieka acis bija pievērstas garīdzniekam, lielo augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz pat zemei, galva viņam bija kaila, un kuplie, sirmie mati sniedzās līdz pleciem, ietverot grumbām klāto seju, kas bija nedabiskā, pat līķa bālumā. Visi neizpratnē raudzījās uz to, bet viņš, klusi iziedams cauri solu rindai, uzkāpa kancelē un nogaidoši nostājās garīdzniekam līdzās. Aizvērtiem plakstiem, pat neiedomādamies, ka tam blakus varētu stāvēt kāds svešinieks, mācītājs turpināja savu saviļņojošo lūgšanu un beidzot to pabeidza ar kvēlu aicinājumu:
«Svētī mūsu karapulkus, dod viņiem uzvaru, ak kungs un dievs, tu mūsu zemes un mūsu ieroču tēvs un aizstāvis!»
Svešinieks pieskārās garīdznieka plecam, ar mājienu pavēlēja tam paiet nost — ko pārsteigtais mācītājs bez kavēšanās darīja — un nostājās tā vietā. Dažus mirkļus viņš pārlaida bargu skatienu satricinātajiem dievlūdzējiem, tā acīs zvēroja pārdabiska uguns, un tad viņš zemā, dobjā balsī ierunājās:
— Esmu tā mūžīgā troņa sūtnis, kas nes jums dieva tā kunga vārdu!
Baznīcēni stāvēja kā zibens ķerti; ja svešinieks arī ievēroja viņu izbīli, tas nepievērsa tam ne mazāko vērību.
— Visaugstākais uzklausījis sava kalpa, jūsu gana lūgšanu un ir gatavs to izpildīt, ja jūsu vēlēšanās būs tāda pati arī vēl pēc tam, kad es, viņa sūtnis, būšu paskaidrojis jums tās jēgu, skaidrāk izsakoties — visu tās jēgu. Jo, tāpat kā arī daudzās citās lūgšanās, jūs, paši to nemaz neapzinādamies, lūdzat nesalīdzināmi vairāk, nekā jums liekas, kad jūs lūdzat dievu balsī, — protams, ja jūs jau iepriekš klusībā neesat visu izdomājuši līdz galam.
Dieva un jūsu kalps tikko lūdza dievu. Vai viņš lūgšanu bija pārdomājis iepriekš, pirms izteica to skaļi? Un vai tā ir tikai viena lūgšana? Nē, te ir divas lūgšanas: viena, ko viņš izteica skaļi, un otra, kuru viņš neizteica. Bet abas lūgšanas nonāca līdz tā ausīm, kurš dzird visu, ko cilvēki lūdz, — gan to, kas izteikts vārdos, gan to, kas neizteikts. Padomājiet par šiem vārdiem un atcerieties tos! Pirms sākat izlūgties svētību savām vajadzībām un darbiem, esiet uzmanīgi, — jo tai pašā mirklī jūs bez ļauna nodoma varat izraisīt pār savu kaimiņu galvām lāstus. Ja jūs lūdzat lietu, tāpēc ka tas vajadzīgs jūsu tīrumiem, jūs līdz ar to varbūt izlūdzaties postu un bēdas savam kaimiņam, kura zemei netrūkst mitruma un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.
Jūs dzirdējāt sava kalpa lūgšanu — to dalu, ko viņš izteica balsī. Dievs kungs mani atsūtījis pie jums, lai es izteiktu vārdos lūgšanas otro daļu — to, ko mācītājs un jūs visi lūdzāt klusībā savos sirds dzijumos. Vai jūs nesapratāt un nepārdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā tas bija. Jūs dzirdējāt šos vārdus: «Dod mums uzvaru, kungs dievs!» Tas ir pietiekami! Šajos nozīmīgajos vārdos, ko jūs izteicāt balsī, ietverta visa lūgšana. Tuvāki paskaidrojumi šeit ir lieki. Izlūgdamies sev uzvaru, jūs līdz ar to, paši nemaz neminēdami, izlūdzāties arī tās daudzās sekas, kas iet līdzi uzvarai, kam jāiet tai līdzi, kas nevar to nepavadīt. Un tā nu līdz mūsu kunga tā dieva, mūsu tēva, ausīm nonāca arī lūgšanas vārdos neizteiktā daļa. Viņš pavēlēja man to iemiesot vārdos. Un tādēļ klausieties!