«Nu,» nodomāju savā prātā, «tā es varu tajā itin drīz ietriekties,» un, pavirzījies drusku sāņus, sāku uzņemt ātrumu. Pamazām tuvojos komētas astei. Vai tu arī zini, ko tas atgādināja? It kā ods tuvotos Amerikas kontinentam! Ātrumu es vēl arvien nesamazināju. Pakāpeniski nogāju gar komētas ķermeni vairāk nekā simt piecdesmit miljonu jūdžu, taču pēc tās ķermeņa kontūrām nopratu, ka pat tās vidukli vēl neesmu sasniedzis. Ak Pīters, vai tad uz zemes mums ir kāda jēga par komētām?! Ja gribas redzēt ievērības cienīgu komētu, tad jānokļūst aiz mūsu saules sistēmas robežām, jānokļūst tur, kur tām nekas nestājas ceļā — vai saproti? Mīļais draugs, tur es tiku redzējis tādus eksemplārus, kas pat mūsu visievērojamāko komētu orbitās nevarētu ievietoties — vismaz to astes katrā ziņā karātos ārpusē!
Ko tad vairāk, drāzos uz priekšu vēl kādas simt piecdesnv't miljonu jūdzes un beidzot, ja atļauts tā izteikties, nonācu komētas plecu augstumā. Patiešām, jutos pats ar sevi ļoti apmierināts, līdz piepeši pamanīju, ka pie komētas borta pienāk klāja virsnieks un caur tālskati sāk mani aplūkot. Tūdaļ ari atskanēja viņa komanda:
— Ei jūs tur, apakšā! Uzbērt ogles, uzbērt ogles! Piemest vēl klāt kādus simt miljonu miljardus tonnu sēra!
— Klausos, ser!
— Stīrborta sardzi laukā! Visi uz klāja!
— Klausos, ser!
— Norīkot divsimt tūkstošus miljonu ļaužu bramburu un topbramburu pacelšanai!
— Klausos, ser!
— Pacelt lēburas! Pacelt visas buras, visas līdz pēdējai lupatai! Pacelt buras no priekšgala līdz pakaļgalam!
— Klausos, ser!
Es, Pīters, tūdaļ nopratu, ka ar tādu pretinieku nav vis pa jokam. Nepagāja ne desmit sekundu, kad komēta jau bija pārvērtusies par blīvu, ugunssarkanu buru mākoni, tās pacēlās nesaredzamos augstumos, šķita, it kā tās piepūstos, piepildīdamas visu izplatījumu, sēra dūmi mutuļiem vēlās ārā no kurtuvēm — nav iespējams aprakstīt, kas tas bija, bet, kas attiecas uz smaku, tad par to pat nav ko runāt. Kā šī milzene joņoja! Kas par jampadraci uz tās sacēlās! Tūkstošiem bocmaņu svilpju kauca, un komanda, kas bija tik liela, ka simt tūkstošu pasauļu, līdzīgu mūsējai, būtu par maz, lai tiem tur būtu vietas, — lādējās kā viens vīrs. Neka tamlīdzīga visā savā mūžā netiku dzirdējis.
Kaukdami un rībēdami mēs drāzāmies, cik vien jaudas, cits citam blakus, — manā praksē taču vēl nekad nebija gadījies, ka kāda komēta mani būtu noskrējusi, un es nolēmu: kaut arī plīsīšu, bet uzvarēšu. Zināju, ka biju jau iemantojis reputāciju pasaules telpā un nebūt nedomāju to pazaudēt. Es sāku manīt, ka skrienu gar komētu tagad lēnāk nekā sākumā, tomēr vēl skrienu. Uz komētas valdīja šausmīgs satraukums. Vairāk nekā simt miljardu pasažieru iznāca uz klāja, visi viņi sadrūzmējās komētas bakborta pusē un sāka slēgt derības, kurš uzvarēs šinī sacīkstē. Dabiski, ka šīs drūzmēšanās dēļ komētai radās sānsvere un samazinājās ātrums. Ak vai, kā stūrmanis aizsvilās! Ar ruporu rokās viņš metās burzmā un rēca:
— Uz vidu! Uz vidu, jūs! .. . [5] Ja ne, tad es jums, idiotiem, visiem galvas kā kāļus pārskaldīšu.
Bet es, es tā pamazītēm skrēju un skrēju, līdz kamēr pienācu pie šī briesmoņa paša priekšgala. Tagad jau tur arī kapteini pašu bija izvilkuši laukā no gultas un tas stāvēja līdzās saviem stūrmaņiem uz priekšklāja, sārtas blāzmas apspīdēts, bez svārkiem, rīta tupelēs, kā vārnu ligzdu izspūrušiem matiem, neuzpogāto bikšturu gals karājās zemē. Spriežot pēc izskata, viņš un stūrmaņi bija pamatīgi uztraukušies. Lidojot viņiem garām, es vienkārši nevarēju atturēties, neparādījis tiem garu degunu un neuzsaucis:
— Palieciet sveiki! Vai neaiznest sveicienus jūsu radiem?
Tā, Pīters, bija kļūda! Ne tikai vienu reizi vien pēc tam esmu nožēlojis savus vārdus. Jā, pielaidu kļūdu! Saproti, kapteinis jau bija gatavs uzdot visu skriešanos, taču tādu ņirgāšanos viņš nevarēja paciest. Viņš pagriezās pret stūrmani un jautāja:
— Kā ir, vai pietiks mums pašiem sava sēra visam braucienam?
— Jā gan, ser.
— Noteikti?
— Jā, ser. Atliku likām.
— Cik mums te ir kravas sātanam?
— Viens miljons astoņi simti miljardu kvintalu spldeklīšu.
— Lieliski, tad lai viņa īrnieki pasalst, kamčr pienāk nākošā komēta. Atvieglot kuģi! Naski, naski, zēni! Visu kravu pār bortu!
Pīters, paskaties man acīs un nenobīstiesi Debesīs es noskaidroju, ka katrs spīdeklis ir sešdesmit deviņas tādas pasaules kā mūsējā. Redzi nu, kādu kravu viņi izgāza pār bortu. Krītot lejā, tā pa tīro kā slaucīt noslaucīja kādu zvaigžņu baru, it kā tās būtu svecītes un kāds tās būtu nopūtis. Kas attiecas uz skriešanos, tad ar to arī bija beigas. Atbrīvojusies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, skatīdamies uz mani no komētas pakaļgala, parādīja garu degunu un uzsauca: