«Nu labi, ja tā, tad tā!» nodomāju, atvadījos no viņa un soļoju prom. Veselu dienu es gāju pa milzīgo kanceleju, cerēdams, ka tūlīt tūlīt nonākšu līdz tās galam un tikšu paradizē, taču maldījos: šī' telpa bija celta debesu mērogā — dabiski, ka tā tādēļ nevarēja būt maza. Galu galā es tā piekusu, ka aptrūka spēka pakustēties; tad es piesēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga izskata garāmgājējus, lūkodams no viņiem ko uzzināt; taču nekā neizdibināju, jo tie neprata manu valodu, bet es nepratu viņējo. Mani pārņēma nepanesama vientulības sajūta. Tādas skumjas man uzmācās, tādas ilgas pēc mājām, ka simtiem reižu nožēloju sevi, kādēļ gan esmu nomiris. Nu un, protams, tad es griezos atpakaļ. Nākamajā dienā tā ap dienas vidu nonācu līdz tai vietai, no kuras biju devies ceļā, aizgāju uz reģistratūru un teicu vecākajam klerkam:
— Tagad sāku apjēgt: lai varētu būt laimīgs, jādzīvo savā paša paradizē!
— Gluži pareizi, — tas atbild. — Vai tad jūs tiešām domājat, ka viena un tā pati paradizē var apmierināt visus ļaudis bez izšķirības?
— Jāatzīstas, tā es tiku domājis; bet tagad redzu, ka tas bija muļķīgi. Kurp man jāiet, lai tiktu uz savu rajonu?
Viņš pasauca sayu palīgu, to, kas viņureiz bija pētījis karti, un tas tad arī parādīja virzienu. Es pateicos un jau pagāju nost, taču viņš mani apturēja:
— Brītiņu pagaidiet, līdz turienei taču daudz miljonu jūdžu. Izejiet laukā un nostājieties, lūk, tur, uz tā sarkanā paklāja, uz lidojoša paklāja: aiztaisiet acis, aizturiet elpu un velielies but lur!
— No sirds jums pateicos, atbildēju. Ko tad jūs man to neteicāt tad, kad šeit ierados?
— Mums jau tā te diezgan ko noņemties — jums pašam vajadzēja padomāt un pajautāt. Sveiki, laikam gan mēs jūs šai malā kādu tūkstošu mūžību laikā vairs neredzēsim.
— Tādā gadījumā — au revoir, — teicu.
Es uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, piemiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī es jau dzirdēju pazīstamu balsi, kas .lietišķi uzsauca:
— Arfu un dziesmu grāmatu, pārīti spārnu un oreolu, trīspadsmito lielumu, kapteinim Elijam
Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai tik iet iekšā.
Es atvēru acis. Tiešām uzminēju: tas bija kāds Paijutas cilts indiānis no Tularas apgabala, kuru es kādreiz pazinu, ļoti jauks zellis. Es atcerējos, ka biju klāt viņa apbedīšanas ceremonijas laikā — viņu sadedzināja, un citi indiāņi nozieda sev seju ar nelaiķa pelniem un kauca kā meža kaķi. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis mani, un vari nešaubīties, ka arī es izjutu prieku, to sastopot un sajuzdams, ka nu beidzot esmu nokļuvis īstajā paradizē.
Cik tālu skatiens sniedza, visās malās šurp un turp šaudījās un rosījās klerki veseliem bariem, ietērpdami jaunos tērpos tūkstošiem jenkiju, meksi- kaniešu, angļu, arabu un lielu lērumu citu ļaužu. Kad man iedeva manus debesu tērpa atributus, es uzmaucu galvā oreolu un, paskatījies uz sevi spogulī, aiz prieka gandrīz vai palēcos līdz griestiem!
— Jā, tas jau ir kaut kas, — noteicu. — Tagad man ir viss, kā vajag! Parādiet, kur ir mākonis!
Pēc piecpadsmit minūtēm es jau atrados vairāk nekā jūdzes attālumā no šīs vietas, dodamies mākoņu grēdas virzienā; kopā ar mani gāja liels ļaužu pūlis, vismaz kāds miljons. Daudzi mani ceļabiedri mēģināja lidot, taču daži no tiem nokrita un sasitās. Vispār lidojums nevienam neizdevās, un tādēļ mēs nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies lietot spārnus.
Mums pretī kā blīva masa nāca ļaudis. Vieniem rokās cita nekā nebija kā tikai arfas; citiem — vienīgi dziesmu grāmatas un vairāk nekā; trešiem — vispār nekā nebija; tie izskatījās tādi kā nožēlojami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko tas nesa rokā; piepeši viņš pasniedza to man un ierunājās:
— Paturiet, lūdzu, kādu brītiņu! — un pats pazuda pūlī.
Es gāju tālāk. Kāda sieviete palūdza mani paturēt viņas palmas zaru un arī pazuda. Tad kāda sveša meitene lūdza mani paturēt viņas arfu — un, velns parāvis, arī tā aizlaidās lapās; un tā tālāk un tā joprojām tādā pašā garā. Drīz vien es biju apkrāvies kā kamielis. Te pie manis pienāk kāds smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa mantiņas. Es noslaucīju sviedrus no pieres un diezgan kodīgi piezīmēju:
— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet es neesmu nekāds drēbju pakaramais!
Turpmākā ceļā man šis bagātības sakrājās vc selām kaudzēm. Nevienam neredzot, es atbrīvojos no savas liekās mantas. Paskatījos apkārt, un, vai zini, Pīters, ka visi šie tūkstošu (līkstošiem lielie pūļi, kas gāja reizē ar mani, bija tikpat apkrauti kā es līdz šim. Pretimnācēji, saproti, griezās pie viņiem ar lūgumiem paturēt viņu mantas — tikai kādu brītiņu. Arī mani ceļabiedri pameta visu to uz ceļa, un mēs devāmies tālāk. Kad es līdz ar miljoniem citu ļaužu uzrausos mākonī, es jutu, ka esmu svētlaimības kalngalos un teicu:
— Nu, tātad solījums izpildīts. Es jau biju sācis šaubīties, bet tagad man gluži skaidrs, ka atrodos paradizē!
Pavicināju uz labu laimi kādas reizites divas ar palmu zaru, tad savilku ciešāk arfas stīgas un piebiedrojos orķestrim. Pīters, tu pat iedomāties nevari, kādu traci mēs sacēlām! Skanēt jau nu gan tas skanēja vareni, šermuli lai pārskrēja pār muguru, taču, tāpēc ka vienā reizē spēlējām pārāk daudz dažnedažādu meldiņu, kopējā saskaņa pajuka: piedevām tur sapulcējās vēl daudzas indiāņu ciltis, un to kaujas saucieni laupīja mūzikai visu tās burvīgumu. Pēc kāda laiciņa es spēlēšanu pārtraucu, nolēmis atpūsties. Man blakām sēdēja kāds diezgan lādzīgs un simpātisks vecītis; es pamanīju, ka viņš nepiedalās kopējā koncertā, un sāku viņu pierunāt, lai tas sāktu spēlēt, bet viņš man paskaidroja, ka pēc dabas esot kautrīgs un tādēļ neuzdrošinoties uzsākt tādas lietas auditorijas priekšā. Vārds pa vārdam, un večuks man atzinās, ka viņš nez kādēļ nekad neesot cienījis muziķu. Taisnību sakot, arī manī tagad jau bija modušās tādas pašas jūtas, taču es nekā neteicu. Mēs abi diezgan ilgi nosēdējām pilnīgā bezdarbībā, bet šim apstāklim neviens šai vietā nepievērsa nekādu uzmanību. Pagāja kādas sešpadsmit vai septiņpadsmit stundas; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan mazliet dziedājis (taču tikai vienu un to pašu meldiju, jo citas nepratu), bet pēc tam es noliku arfu pie malas un sāku vēcināt ar palmas zaru. Un mēs abi divi ar vecīti bieži jo bieži nopūtāmies. Galu galā viņš iejautājās: