Čarskis domāja, ka neapolietis taisās sarīkot dažus čello koncertus un iznēsā pa mājām biļetes. Viņš jau grasījās iedot svešiniekam divdesmit piecus rubļus un drīzāk tikt vaļā, bet nepazīstamais piebilda:
— Ceru, Signor, ka jūs izpalīdzēsit savam amata brālim ūn ievedīsit mani tais namos, kas jums pieejami.
Čarska augstprātību nebija iespējams vēl vairāk aizvainot. Viņš lepni paraudzījās tajā, kas saucās par viņa amata brāli.
— Atļaujiet vaicāt, kas jūs tāds esat un par ko jūs mani turat? — viņš jautāja, ar pūlēm apvaldīdams savu īgnumu.
Neapolietis pamanīja viņa saīgumu.
— Ko jūs vēlaties? — Čarskis vēsi atkārtoja.
— Esmu daudz dzirdējis par jūsu apbrīnojamo talantu; esmu pārliecināts, ka šejienes kungi ieskata par lielu godu parādīt visāda veida pretimnākšanu tik ievērojamam dzejniekam, — itālietis atbildēja, — tādēļ ari uzdrošinājos ierasties pie jums…
—• Kur tad jūs? — viņš teica itālietim. — Pagaidiet … Man vajadzēja atspēkot nepelnīto cildinā
jumu un jums atzīties, ka neesmu nekāds dzejnieks. Tagad parunāsim par jūsu lietām. Esmu gatavs pakalpot, cik tas man būs iespējams. Vai jūs esat mūziķis?
— Nē, eccelenza[36]/ — itālietis atbildēja. — Esmu nabaga improvizētājs.
— Improvizētājs! — Čarskis iesaucās, sajuzdams, cik skarba bijusi viņa rīcība. — Kāpēc jūs tūlīt neteicāt, ka esat improvizētājs? — Un Čarskis patiesā nožēlā paspieda viņam roku.
Viņa draudzīgais izskats itālieti uzmundrināja. Viņš vaļsirdīgi izstāstīja savus nodomus. Viņa āriene nevarēja maldināt; viņam bija vajadzīga nauda; viņš cerēja Krievijā kaut kā uzlabot savus mājas apstākļus. Čarskis uzmanīgi noklausījās viņā.
— Es ceru, — viņš sacīja nabaga māksliniekam, — ka jums būs panākumi: šejienes sabiedrība vēl nekad nav dzirdējusi improvizētāju. Ziņkāre tiks pamodināta; tiesa, itāliešu valodu pie mums neprot, jūs nesapratīs; bet tā nav nelaime; galvenais — lai jūs būtu modē.
— Bet, ja pie jums neviens neprot itāliešu valodu, — improvizētājs domīgi teica, — kas tad nāks manī klausīties?
— Nāks, nebaidieties: vieni, ziņkāres dzīti, citi, lai kaut kā aizvadītu vakaru, trešie, lai parādītu, ka saprot itāliešu valodu; atkārtoju, vajag tikai, lai. jūs nāktu modē; un jūs būsit modē, te ir mana roka.
Čarskis laipni atvadījās no improvizētā ja, pierakstīdams viņa adresi, un tai pašā vakarā devās par viņu parūpēties.
II nodaļa
Es cars, es vergs, es tārps, es dievs.
Deržavins
Otrajā dienā Čarskis tumšā un netīrā traktiera gaitenī meklēja 35. numuru. Viņš apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Vakarējais itālietis atvēra durvis.
— Uzvara! — Čarskis viņam sacīja. — Jūsu lieta nokārtota. Kņaziene ** nodod jūsu rīcībā savu zāli, — vakar rautā paspēju uz jūsu vakaru pievārdot pusi Pēterburgas; iespiediet tikai biļetes un sludinājumus. Galvoju jums ja ne gluži par triumfu, tad vismaz par peļņu . ..
— Improvizāciju! .. . Vai tad jūs varat iztikt arī bez publikas, bez mūzikas un bez aplausu vētras?
— Nieki, nieki! Kur lai rodu vēl labāku publiku? Jūs esat dzejnieks, jūs sapratīsit mani labāk par tiem, un jūsu klusā atzinība man vērtīgāka par veselu aplausu vētru … Apsēdieties kaut kur un uzdodiet man tematu.
Čarskis apsēdās uz čemodāna (no diviem krēsliem, kas atradās šaurajā būri, viens bija salūzis, otrs apkrauts ar papīriem un veļu). Improvizētājs paņēma no galda ģitāru un nostājās iepretim Čarskim, kaulainiem pirkstiem skardams stīgas un gaidīdams tematu.
— Te būs temats, — Čarskis viņam teica, — dzejnieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām; pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu.
Itālieša acis iedzirkstījās; viņš uzņēma dažus akordus, lepni pacēla galvu, un kvēlas vārsmas, pēkšņu jūtu izteiksme, saskanīgi plūda pār viņa lūpām .. . Lūk, tās — kāda mūsu drauga brīvi atstāstītas pēc vārdiem, kas bija palikuši Čarskim atmiņā.
Iet dzejnieks, plakstus vajā vēris,
Bet nesaredz viņš it neko!
Tad gājējs, soli blakus spēris,
Aiz svārku stūra rausta to …
«Teic, kādēļ tā bez mērķa klejo
Un, tikko sniedzis augstumu,
Drīz skatienu jau vērs uz leju
Un zemē nokāpt centies tu?
Tev apmiglota dzīve skaistā,
Tev velta kaisme sirdi māc,
Un tevi vilina un saista
Jo bieži vien mazs nieciņš kāds.
Bet vien uz lietām debesīgām
Tak dzejniekam ir jātiecas,
Un savām vārsmām iedvesmīgām
Tam jāizvēlas cēls kaut kas.»
Kādēļ gan vējš pa gravu žvīgo,
Griež putekļus un lapas trauc,
Kad kuģis valgmē nekustīgā
Pēc viņa elpas kāri sauc?
Kādēļ no kalniem, torņiem garām
Skrien ērglis, smags un briesmīgs varā,
Uz truslu celmu? Vaicā to!
KādēJ gan mori melna jo
Tā Dezdemona iemīlēja,
Kā mēness mīl nakts miglāju?
Tādēļ, ka ērglim nav un vējam,
Un meičas sirdij likumu. Tāds dzejnieks ir: kas patīkas,
Kā Akvilons to aiznes tas —
Viņš tā kā ērglis lido dzīvē
Un, citiem neprasot nemaz,
Kā jauna Dezdemona brīvi
Sirds elku pats sev izvēlas.
Itālietis apklusa … Čarskis klusēja pārsteigts un aizkustināts.
— Nu, kā ir? — improvizētājs jautāja.
Čarskis satvēra viņa roku un cieši paspieda.
— Ko? — improvizētājs vaicāja. — Kā bija?
— Brīnišķīgi! — dzejnieks atbildēja. — Kā? Sveša doma tikko skāra jūsu dzirdi un tūdaļ kļuva par jūsu īpašumu, it kā jūs būtu ar to saaudzis, to izauklējis, nemitīgi veidojis. Tātad jums nav ne grūtību, ne atslābuma, ne tā nemiera, kas nāk pirms iedvesmas? … Brīnišķīgi, brīnišķīgi! …