Improvizētājs atbildēja:
— Katrs talants ir neizskaidrojams. Kā gan skulptors Kararas marmora gabalā saskata ieslēptu Jupiteru un izceļ to gaismā, ar kaltu un veseri saskaldīdams tā čaulu? Kāpēc no dzejnieka galvas doma iziet, jau bruņojusies četrām atskaņām, izveidota saskanīgā, vienmērīgā pantmērā? — Tāpat neviens, izņemot pašu improvizētāju, nevar izprast šo iespaidu straujumu, šo ciešo sakaru starp personisko iedvesmu un svešo ārējo gribu — veltīgi es pats pūlētos to
Čarskim nebija patīkami no dzejas augstumiem nolaisties līdz kantorista letei; bet viņš ļoti labi saprata dzīves prasības un kopīgi ar itālieti nodevās tirdznieciskiem apsvērumiem. Šai gadījumā itālietis izrādīja tik alkatīgu mantkāri, tik atklātu tieksmi pēc peļņas, ka Čarskim pavisam apriebās, un viņš pasteidzās atvadīties no itālieša, lai pavisam nezaudētu brīnišķīgo sajūsmu, ko bija radījis lieliskais improvizētājs. Rūpju pilnais itālietis nepamanīja šo pārmaiņu un pavadīja viņu pa gaiteni un pa kāpnēm, zemu locīdamies un apliecinādams savu bezgalīgo pateicību.
III nodaļa
Biļete maksā 10 rubļu; sākums pulksten 7 vakarā.
Atiša
Kņazienes ** zāle bija nodota improvizētāja rīcībā. Skatuve bija iekārtota, krēsli salikti divpadsmit rindās; sarīkojuma dienā zāle jau no pulksten septiņiem > bija apgaismota, blakus durvīm pie biļešu pārdošanas
un saņemšanas galdiņa sēdēja veca sieviete garu degunu, pelēku cepuri ar salauzītām spalvām, gredzeniem visos pirkstos. Pie lieveņa stāvēja žandarmi. Sāka rasties publika. Čarskis atbrauca kā viens no pirmajiem. Viņš bija dziļi ieinteresēts šā sarīkojuma panākumos un gribēja sastapt improvizētāju, lai zinātu, vai tas ar visu apmierināts. Viņš atrada itālieti blakus istabiņā nepacietīgi raugāmies pulkstenī. Itālietis bija ģērbies teatrāli; viņš bija melnā tērpā no galvas līdz kājām; krekla mežģīņu apkakle bija atliekta, kailais kakls ar savu dīvaino bālumu krasi atšķīrās no kuplās, melnās bārdas, mati cirtām krita uz pieres un uzacīm. Tas viss ļoti nepatika Čarskim, kam bija netīkami redzēt dzejnieku ceļojoša āksta ģērbā. Pēc īsas sarunas viņš devās zālē, kas arvien vairāk un vairāk pildījās ar publiku.
Drīz visas krēslu rindas bija aizņēmušas lepnas dāmas; vīrieši ciešā lokā stāvēja pie paaugstinājuma, gar sienām un aiz pēdējās krēslu rindas. Mūziķi ar savām pultīm novietojās paaugstinājuma abās pusēs. Vidū uz galda atradās porcelāna vāze. Publikas bija daudz. Visi nepacietīgi gaidīja sākumu; beidzot pulksten pusastoņos mūziķi sāka rosīties, sakārtoja lociņus un uzsāka Tankreda uvertīru. Visi apsēdās un apklusa, noskanēja uvertīras pēdējie akordi. .. Un improvizētājs, skaļu vispārēju aplausu apsveikts, zemu locīdamies, pienāca pie pašas paaugstinājuma malas.
Čarskis satraukts gaidīja, kāds būs pirmā mirkļa iespaids, un ievēroja, ka ģērbs, kas viņam bija šķitis tik nepieklājīgs, publiku tā neietekmēja. Arī pats Čarskis itālietī neatrada nekā smieklīga, kad ieraudzīja viņu uz paaugstinājuma bālu seju, ko spilgti apgaismoja daudzās lampas un sveces. Aplausi norima; sarunas apklusa . .. Itālietis, runādams lauzītā franču valodā, lūdza apmeklētājus uzdot dažus tematus, uzrakstot tos uz īpašiem papīriņiem. Pēc tik negaidīta uzaicinājuma visi klusēdami palūkojās cits citā un neviens nekā neatbildēja. Itālietis, brīdi nogaidījis, atkārtoja savu lūgumu kautrā un pazemīgā balsī. Čarskis stāvēja pie paša paaugstinājuma, un viņu pārņēma nemiers; viņš nojauta, ka bez viņa iejaukšanās te neiztiks un ka viņam vajadzēs uzrakstīt savu tematu. Patiesi, vairākas dāmu galviņas pagriezās pret viņu un aicināja viņu vispirms paklusi, tad arvien skaļāk un skaļāk. Izdzirdis viņa vārdu, improvizētājs acīm meklēja viņu sev pie kājām un, laipni smaidīdams, pasniedza zīmuli un papīra gabaliņu. Spēlēt lomu šai komēdijā Čarskim likās ļoti nepatīkami, bet tur nekā nevarēja darīt; viņš saņēma no itālieša rokām zīmuli un papīru, uzrakstīja dažus vārdus; paņēmis no galda vāzi, itālietis nokāpa no paaugstinājuma un sniedza vāzi Čarskim, kas tur iemeta savu tematu. Viņa piemērs līdzēja; divi žurnālisti, kā daždien literāti, ieskatīja par savu pienākumu katrs uzrakstīt pa tematam; Neapoles sūtniecības sekretārs un kāds jauns cilvēks, kas bija nesen atgriezies no ceļojuma un sapņoja par Florenci, ielika urnā savus saritinātos papīriņus; pēdīgi kāda neglīta jaunava, savas mātes mudināta, asarām acīs uzrakstīja dažas rindas itāliešu valodā un, līdz ausīm nosarkusi, pasniedza tās improvizētājam, bet pārējās dāmas klusēdamas nolūkojās viņā, tikko jaušami smīnēdamas. — Uzkāpis uz sava paaugstinājuma, improvizētājs nolika urnu uz galda un sāka izņemt vienu zīmīti pēc otras, skaļā balsī lasīdams:
— Čenči ģimene.
(La famiglia dei Cenci.)
L'ultimo giorno di Pompeia.
Cleopatra e i suoi amanti.
La primavera veduta da una prigione.
— Ko pavēlēs godājamā publika? — itālietis pazemīgi jautāja. — Vai noteiks man pati vienu no minētajām tēmām vai ļaus to izlemt lozei? .. .
— Lozēt! … — iesaucās kāda balss pūlī. — Lozēt, lozēt! — atkārtoja publika.
Improvizētājs atkal nokāpa no paaugstinājuma, turēdams rokā urnu, un vaicāja: — Kas vēlētos izņemt tematu? — Improvizētājs pārlaida lūdzēja skatienu pirmajām krēslu rindām. Neviena no greznajām dāmām, kas tur sēdēja, nepakustējās. Šķita, ka improvizētājam, kam nebija pierasta ziemeļnieku vienaldzība, tas sagādāja ciešanas… pēkšņi viņš vienā malā pamanīja paceltu rociņu baltā, mazā cimdā — viņš veikli pagriezās un piegāja pie jaunas, dižas daiļavas, kas sēdēja otrās rindas galā. Bez mazākās mulsas viņa piecēlās un vienkārši un brīvi ielika aristokrātisko rociņu urnā un izņēma vīstoklīti.