Barona brālis mūs pieņēma tikai pēc garām telefoniskām pārrunām, kad es biju piedraudējusi ar atklātu skandālu un ar tiesu. Viņš sēdēja braucamkrēslā, apsedzis ceļus ar lielu, rūtainu skotu pledu. Stāstīja, ka viņš esot divi gadi jaunāks par Tarzanu, bet pēc izskata viņš varēja būt Tarzāna vectētiņš. Tas arī bija viņa galvenais arguments.
— Šis lai būtu mans pusbrālis? Šis lai būtu Volfgangs? Blēņas. Volfgangs pirms daudziem gadiem kopā ar savu tēvu ir miris Āfrikā. Man par to ir tiesas lēmums. Vai jūs gribat apgalvot, ka šis kungs pieder pie mūsu ģimenes?
Viņš ļauni iesmējās un norādīja uz savu senču ģīmetnēm pie sienām.
— Fon Hopes ģimenes slimība ir kaulu at- miekšķēšanās, pēc šīs iezimes mūsu ģimenes locekļus var pazīt drīzāk nekā pēc līdzības izskatā. Vai jūs apgalvosiet, ka šis kungs, — un viņš ar riebumu paraudzījās uz Tarzāna muskuļiem, — ka šis kungs slimo ar kaulu atmiekšķēšanos? Mūsu strīds ir veitīgs. Droši vien viņš nejauši atradis mantas, kas piederējušas manam tēvam. Protams, es ceru, ka tās jūs atstāsiet man, jo man kā likumīgajam mantiniekam uz tām ir tiesības.
Galu galā viņš vēl gribēs dabūt arī tās nedaudzās mārciņas, ko es izņēmu no katķisma. Mans barons nesacīja neko. Viņš tikai ar tādu domīgu smaidu raudzījās visapkārt. Pēkšņi viņš piecēlās un piegāja pie sienas. Tur viņš taustījās, it kā lūkodams atvērt durvis.
— Kas atrodas aiz tās sienas? — es apvaicājos.
Barona pusbrālis satrūkās.
— Nekas. Itin nekas.
Tikai sulainis, kas izvadīja mūs ārā, pastāstīja, ka tur esot bijusi vecā barona kunga guļamistaba. Durvis esot likuši aizmūrēt. Manā draugā laikam bija pamodušās bērnības atmiņas. Bet neviena tiesa jau neņems to vērā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir īstais mantinieks, bet manī jau neviens neklausīsies. Pūlējos baronam ieskaidrot, ka viņu grib apzagt, laupīt viņa tiesības. Viņš mani nesaprata. Viņš neapjēdza, ko es gribu sacīt. Viesnīcā nopirku laikrakstus. Barons steidzās man pa priekšu uz liftu, kas viņam patika tāpat kā citi tehnikas sasniegumi. Ik dienas viņš vairākkārt vizinājās augšup un lejup. Laikrakstos bija sensacionāla ziņa:
«Bijušajā Vācijas kolonijā Rietumāfrikā atklāta nafta!!!» Zem ziņojuma atradās neskaidra doktora Millera fotogrāfija; doktors smaidīja reportierim, pacēlis gaisā ar naftu noziestu, melnu roku.
Es zināju, ka seram Vezerolam bija citi plāni, nevis pērtiķu ķeršana. Par tiem acīmredzot zinājis arī doktors Millers. Tagad viņš tos realizējis. Kāpēc gan es neatgriežos ekspedīcijā? Es būtu kļuvusi bagāta. Biju izspēlējusi sliktu kārti. To pēcpusdienu es pirmo reizi izturējos nelaipni pret savu baronu. Man bija apriebies viņam visu skaidrot kā mazam bērnam. Viņa nemitīgie «kāpēc?» dzina mani izmisumā. Ko vērts, ka viņš ir aristokrāts, ja neviena tiesa to neatzīs? Ko vērts, ka viņš ir skaistulis, ja saprāta viņam tik, cik piecgadīgam mazulim?
— Kāpēc tu dusmojies uz mani? — barons beidzot iejautājās.
Vēl nebiju viņam izskaidrojusi, ka ir cilvēki, kas melo. Aizgāju pastaigāties. Vēlējos būt kādu brīdi viena pati. Tāds gan laikam tagad būs mans liktenis. Nopirku vairākas vācu avīzes. Tās rakstīja, ka šo naftu jau sen pirms angjiem atklājis barons Hope, kurš pirmā pasaules kara sākumā aizgājis bojā ceļojumā, un ka viss šis apgabals, ja arī vairs nepiederot Vācijas valstij, tomēr esot likumīgs Hopes ģimenes īpašums. Tie bija interesanti jaunumi.
Atgriezos viesnīcā, bet barona tur vairs nebija. Pēc viņa esot atbraucis limuzīns ar valsts ģerboni. Uz kurieni viņš aizvests? Neviens to nezināja. Steidzos sūdzēties uz Anglijas sūtniecību. Bet kā gan es varēju sūdzēties, ja nians draugs kopš paša sākuma bija uzdevies par Vācijas pavalstnieku? Anglijas sūtnis nespēja man līdzēt. Viņš ielūdza mani vakariņās, tas bija viss. Bet, kad biju izstāstījusi, par ko iet runa — ka nacisti ar barona starpniecību taisās apdraudēt angļu īpašumus Āfrikā, sūtnis tūdaļ kļuva nopietns.
Vakarā viesnīcā mani apciemoja kāds gadus četrdesmit vecs vīrietis ar pārsēju uz acs, ģērbies brūnā kreklā; viņš izskatījās pēc boksera. Šis vīrs ieņēma svarīgu amatu SA — trieciennieku nodaļās un vēl svarīgāku angļu izlūkdienestā Inielligence Service. Viņš teica, ka aizvedīšot mani pie Tarzāna. Tā baronu tagad saukāja visi. Pa ceļam redzēju izlipi- nām plakātus, kas visus iedzīvotājus aicināja uz vācu Āfrikas kolonijām veltītu mītiņu; mītiņā runāšot barons Hope, kas patlaban atgriezies no ceļojuma. Es sāku saprast. Lielvalstis grib viņu izmantot, ievilkdamas savās intrigās.
— Mums jāizjauc šie plāni, — teica vīrietis ar pārsēju uz acs, sveicinādams garāmgājējus ar paceltu roku. — Mums tie jāiznīcina, — viņš naidīgi piemetināja, nobrēkdams «Heil!» ticīgo nacistu bariem. — Cūkas, — viņš izgrūda, pagriezies pret mani. Angliski viņš runāja tikpat labi kā vāciski; es nekad nebiju redzējusi dīvaināku cilvēku. Ticēju katram viņa vārdam. Nesen man stāstīja, ka šā cilvēka darbība esot bijusi vērsta pret angļiem. Man šķiet, ka tā nav taisnība. Galu galā viņš varbūt pats nezināja, kam par labu strādā. Mums atvērās milzīgas kazarmas vārti, pagalma jauniesauktos apmācīja rīkoties ar gumijas nūjām un šautenēm. Jauniesauktie laikam gan sen nebija redzējuši sievieti. Bet man nemaz vairs nebija grūti viņu acu priekšā pārsoļot pār visu kazarmas pagalmu. Neilgais laiks, ko biju pavadījusi džungļos kopā ar pērtiķiem, man tomēr kaut cik bija nācis par labu. Mans pavadonis ietērpa mani SA uniformā un izveda ārā pa sētas durvīm. Pēc stundas sēdēju pretim baronam.
— Tu taču nepalīdzēsi vāciešiem, — es naidīgi sacīju. — Tu atgriezīsies Londonā.
Barons mani nesaprata.
— Zini, Āfrikā atklātas bagātības, taisni tavā pērtiķu paradīzē. Bagātības pieder Anglijai, nevis Vācijai. Par tām sāksies cīņa abu valstu starpā.
— Es domāju, ka cilvēki nesviež cits citam ar kotletēm, banāniem vai ananasiem … — barons man atgādināja.
— Nē. Cilvēkiem ir bumbas, granātas un gāzes. — Barons raudzījās manī ar neizpratnes pilnām, stulbām acīm. — Mēs taču esam karojuši cits ar citu … — Es baronu ar prieku būtu iepļaukājusi. Viņš tikai sēdēja un grozīja galvu, it kā nespēdams man ticēt. Viss bija skaidrs. «Viņu jau ir uzpirkuši,» es domāju. «Viņš tagad nostāsies pret mani un pret mums visiem. Viss bijis veltīgi. Man atkal vajadzēs strādāt kopā ar cilvēkiem, kas mani neieredz. Sapnis ir beidzies.»
— Nodevējs! — es kliedzu viņam sejā. — Gļēvuli, negribu tevi vairs redzēt…
Viņš raudzījās manī apjucis, gandrīz tāpat kā uz to čipenzo mātīti ar melno ģīmi.
Vakarā notika mītiņš. Milzīgā zāle bija bāztin piebāzta. Tur bija redzami visi formas tērpi, kādi vien Vācijā jebkad bijuši. Vispirms sanākušie ņēmās dziedāt savas dziesmas. Tad tribīnē rāpās viens kūdītājs pēc otra. Tie lielījās ar savu spēku un spējām, dižojās ar varoņdarbiem, kurus nekad nebija veikuši, piedēvēja sev nopelnus, kuru nebija, svētā sajūsmā dauzīja pie krūtīm un lēkāja pa tribīni ap megafonu. Pūlis rēca, troksnis bija šausmīgs. Beidzot pienāca barona kārta.
Es stāvēju galerijā, gribēdama viņu dzirdēt, jo vēl uz ko cerēju. Varbūt viņš būs nobijies no maniem draudiem. Varbūt vēl mīl mani.
— Cilvēki taču neplēšas kā pērtiķi, — viņš sacīja. — Salīgstiet, sadaliet bagātības. Pērtiķu paradīze spēj uzturēt visus …
Publika sāka svilpt, gribēja izmest baronu no zāles, bet viņš prata kauties. Tagad viņam noderēja džungļu prakse. Viņš vicināja megafonu kā rungu. SA vīri vēlās gar zemi desmitiem. Beidzot, asinīm noplūdis, ar saplēstām drēbēm viņš izlēca pa logu uz ielas. Tie dzinās viņam pa jumtiem pakaļ, bet viņš drīz izgaisa no acīm.