Tā mans barons pazuda. Viņu vairs nespēja sadzīt ne mans paziņa ar pārsēju uz acs, nedz tā apakšnieki. Viņš bija kā ūdenī iekritis. Tā kā barona ITopes tiešā mantinieka nebija, bet nevienam citam karalis šo zemi nebija atdevis, tad to nopirka kāda angļu kompānija.
Strīdiņš norima tikpat spēji kā iesācies. Es atgriezos Anglijā un atkal iestājos darbā modes salonā, kur tagad demonstrēju veļu resnu miljonāru sievām, bet paši miljonāri lien pie manis ģērbtuvē un piedāvā visu, ko vien spēj izgudrot. Bet es taču varēju kļūt par barona sievu, valdīt pār visām viņa muižām un dzīvot Šveicē! Neticēju, ka viņš būtu nogalināts. Cerēju, ka vēl kādreiz mūžā viņu satikšu. Tikai šī cerība man vēl deva spēku.
Pēc kāda gada uzzināju par pērtiķi Knolla cirkā. Aizbraucu to paskatīties. Vienmēr jau pagadās kāds klients, kas'mani aizved ar savu automašīnu. Viņi ir laimīgi, ja var mani kaut parādīt saviem paziņām.
Tas bija barons, tas ir, Tarzāns, īstenībā Volfgangs. Tas bija viņš, es viņu tūliņ pazinu gan tad, kad viņš uzstājās ar savu numuru, gan vēlāk sprostā. Bet, kad dzīros pieiet viņam klāt, viņš man iekoda kā īsts šimpanze. Knolls negribēja man viņu pārdot. Es paaicināju divus antropologus, lai tie pārliecinātos, ka Tarzāns ir cilvēks. Bet vienam viņš ar kājas spērienu sadragāja apakšžokli, otram ar vienu dūres triecienu pārlauza mugurkaulu. Viņš kļuva bīstams. Vajadzēja viņu sasiet. Tā man neatlika nekas cits, kā atgriezties mājās; laiku pa laikam es aizsūtu cirka saimniekam naudu, lai Tarzānam, tas ir, manam līgavainim, būtu labāks ēdiens.
— Ja jūs varat man palīdzēt, — Džīna Džonsa nobeidza savu stāstu, — būšu pateicīga. Zinu, ka palīdzēsiet, jūs jau droši vien esat manī iemīlējies. Knolla cirks ziemu pavadīs Nāhodā. Te būs mana adrese. Atrakstiet tūliņ, tiklīdz uzzināsiet kaut ko. jaunu. Neaizmirstiet, ka uz spēles likti miljoni, kuri būs roka, tiklīdz pierādīsim, ka viņš ir cilvēks.
Jau.bija vēls vakars. Mašīnā Džīnu gaidīja resns, gadu piecdesmit vecs plikgalvis. Nomērojis mani ar naidīgu skatienu, viņš uzsmaidīja Džīna i un sacīja:
— Vakariņas, darling, ēdīsim Drēzdenē kopā ar maniem veikala draugiem. — Acīmredzot viņš vadāja Džīnu līdzi kā dzīvu reklāmu.
Viņi aizbrauca. Es paliku viens ar vizītkarti rokā. Tas viss bija pārāk dīvaini, lai būtu ticami. Tonakt es nemaz negulēju.
Tarzana nāve
«Viņš grib būt pērtiķis, viņš grib būt šimpanze, un tas viņam tik labi izdodas, ka neviens mums neko nepierādīs,» likās, es atkal dzirdu Knolla ņirdzīgo balsi. Nemierīgs staigāju pa auksto istabu. Būtu jel bijusi kaut lāsīte kafijas. Tā jau ir pati galvenā problēma: kāpēc viņš atkal kļuvis par pērtiķi? Nu labi, cilvēki nodarīja viņam pāri, viņam vajadzēja kauties ar tiem, bet ar sava bara locekļiem džungļos viņš ir kāvies daudz biežāk. Ik brīdi taču kāds jauns tēviņš tīko pamēģināt, vai nevarētu kļūt par bara vadoni. Bet no cilvēkiem Tarzāns laikam bija gaidījis ko citu. Pērtiķu vidū viņš droši vien bija juties vientuļš. Bija kārojis tikt no džungļiem projām tāpat kā cilvēki pirms gadu simtiem. Ceju no neandertālieša līdz civilizācijai Tarzāns bija nostaigājis dažās nedēļās. Bet kāpēc? Pēc kā viņš ilgojās? Kas ir īstā cilvēcība, ar ko mēs atšķiramies no pērtiķiem?' Es varu nosaukt visas antropoloģiskās pazīmes, bet ir jābūt vēl kādai citai atšķirībai. Man ienāca prātā psiholoģija un filozofija, ko dabaszinību fakultātē nemāca. Varbūt viņam bija vajadzīga reliģija, kas viņu atbrīvotu no nāves bailēm? Vai viņš kāroja iepazīt savu dievu? Vai arī tiecās pēc darba, kuru veicot viņš ne vien ar spēku, bet arī ar prātu varētu pārveidot nežēlīgo dabu? Tas viss taču viņam bija. Midzenī katķisms, aiz jostas durklis. Londonā katedrāles, Vācijā šosejas; viņš droši vien bija braucis garām fabrikām, redzējis ostas, celtņus un ekskavatorus; cilvēce ir spērusi lielu soli uz priekšu kopš tiem laikiem, kad tā pielūdza uguni un kā vienīgo ieroci lietoja nazi. Atkal un atkal man bija jādomā par pērtiķu kautiņiem. Kāpēc tie Tarzānam riebās tik ļoti, ka viņš sāka raudāt Džīnas klēpī? Kaušanās bija egoisma izpausme. Viņš varbūt ilgojās satikt būtni, kam svešs egoisms, viņš laikam ilgojās pēc mīlestības? Protams. Jo nav taču cita ieroča, ar kuru cīnīties pret vientulības lāstu un pamestības sajūtu. Tomēr mīlestību viņš neatrada. Džīna viņu pameta pēc toreizējā strīda. Bet tagad, kad viņš īstenībā izdarījis pašnāvību, kad pats sevi dzīvu apracis pērtiķu krātiņā, tagad Džīna dzenā viņu rokā tikai miljonu dēļ, tikai titulu un vieglas dzīves dēļ. Atkal egoisms. Tā Tarzānu nevar izglābt. Man vairs nesala. Es skraidīju pa istabu kā apreibis, it kā klāstītu savas domas veselam pulkam klausītāju, kuri alkst glābt Tarzānu.
Viņam jāparāda īsti cilvēciska žēlsirdība vai mīlestība, viņam taču nav bijis izdevības tādu redzēt. Tikai ar žēlsirdību mēs viņu pārliecināsim, ka cilvēks atšķiras no pērtiķa. Nevis ar to, ka iekaļam viņu ķēdēs kā viduslaikos. Tad mēs strīdā būsim uzvarējuši, un Džīna.. Pēkšņi es atjēdzos, ka par Džīnu nedrīkstu domāt. Protams, mums Tarzāns jāpārliecina, ka rūpējamies tikai par viņu. Mēs atteiksimies no viņa muižām, es atteikšos no šīs daiļās sievietes, jo gribu Tarzānam palīdzēt. Turklāt man viņš jāiemīl. Jā, tagad mans pienākums būs dedzīgi iemīlēt šo dīvaino, kailo radījumu Knolla cirkā. Nākamajā dienā es braucu uz Nāhodu. Viņi tūliņ bija ar mieru pārdot man Tarzānu. Drīz vien es uzzināju iemeslu.
Cirks bija izputējis. Kalpotāji aizbēguši, artisti salīguši par palīgstrādniekiem būvdarbos. Tarzāns gulēja drudzī. Viņš jau bija bez samaņas. Viņu atdeva par lētu naudu.
Aizvedu Tarzānu uz slimnīcu. Viņu uzņemot, neviens ne mirkli negudroja. Bija acīm redzams, ka tas ir cilvēks. Es sacīju, ka slimnieka uzvārds ir Barons. Mūsu pilsētas slimnīcā viņš nogulēja vairākas nedēļas. Bet es katru brīvu brīdi gāju pie viņa un runāju par cilvēkiem. Negribēju viņam neko ar varu
iestāstīt. Es tikai saņēmu viņa roku un apgalvoju, ka pēc izveseļošanās viņš uzzinās visu par to, cik cildeni ir viņa asinsradinieki, ka mēs visi palīdzēsim viņam atrast to, pēc kā tiekdamies viņš pametis džungļus. Žēlsirdīgās māsas pret Tarzānu izturējās sirsnīgi. Viņš gan vairs nebija tas skaistais vīrietis, par kuru bija sapņojusi Džīna, taču arvien vēl bija interesants cilvēks. Visi par viņu rūpējās. Pērtiķi savus slimos pamet, es vismaz tā domāju. Gādāt par svešiem slimniekiem — tā arī ir viena no cilvēka īpašībām.
Šķita, ka Tarzānu tas ietekmē. Beidzot es sāku runāt par viņa piedzīvojumiem. Par to, ka Džīna arvien vēl mīl un gaida viņu, ka viņš atkal var atgriezties pie cilvēkiem, ka nekas nav zaudēts. Tā nu viņš pēc dažām nedēļām piecēlās no gultas un atkal sāka staigāt uz divām kājām tāpat kā toreiz, kad bija aizbēdzis no džungļiem. Slimnīcas galvenais ārsts uzaicināja mani pie sevis.
— Plaušu karsonis gan ir pārgājis, bet tuberkuloze nav izārstējama. Šķiet, ka šim cilvēkam nav itin nekādu pretestības spēju. Kā zināms, tas atgadās tikai ar Āfrikas nēģeriem un ar cilvēkiem, kas kopš mazotnes dzīvojuši tropos. Beigas pienāks drīz. Diemžēl, nav nekādu cerību.
Man ienāca prātā, ka gandrīz visi pērtiķi, ko atved uz Eiropu, it īpaši lielie, pēc nedaudziem gadiem tiešām aiziet bojā ar diloni. Bet manam jautājumam par to, kas ir īsta cilvēcība, manai problēmai taču nav nekāda sakara ar baktērijām. Ja mēs uzvarēsim, ja pārliecināsim Tarzānu, tad vairs nebūs svarīgi, ka viņš drīz mirs, jo viņš vairs nebūs vientuļš un nomirs laimigs.