Es iekārtoju Tarzānu darbā par sētnieku mūsu zooloģiskajā dārzā. Viņš saņēma cepuri un lielu slotu un augām dienām slaucīja ietves. Tikai nakti, lai neviens to neredzētu, viņš devās uz krātiņu, jo augstākajām instancēm man viņu vajadzēja uzrādīt kā pērtiķi. Šīs instances taču nebūtu atjāvušas no kāda cirka pirkt cilvēku, kā cilvēkam viņam arī nebūtu tiesību uz tiem nedaudzajiem banāniem un uz kilogramu burkānu, ko mūsu pērtiķi saņēma uz valsts rēķina. Toreiz valdīja bezdarbs, un sētnieki nepelnīja tik daudz, lai varētu ēst banānus.
Es gan cerēju, ka ilgi viņš par sētnieku nebūs. Tūliņ biju aizsūtījis telegrammu Džonsai uz Londonu un gaidīju, ka kuru katru dienu Džīna ieradīsies pie mums.
Beidzot saņēmu atbildi. Džīna aicināja, lai es kopā ar Tarzānu ierodoties Prāgas starptautiskajā viesnīcā. Kjuvu visai priecīgs. Mūsu muzeja direktoram jau labu laiku bija kaut kādas aizdomas, taču par laimi viņš nekad nelikās zinot par dokumentiem un atskaitēm, tāpēc pagaidām no viņa briesmas nedraudēja. Toties no Hildas es baidījos. Hilda turēja mani aizdomās par sakariem ar Džīnu. Viņa bija sākusi satikties ar otru praktikantu, un es biju pārliecināts, ka viņa tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mani iznīcinātu.
Uz Prāgu braucām klusēdami. Tarzāns jau izturējās gluži normāli un savā vienkārša kalpotāja uzvalkā nemaz neatšķīrās no pārējiem pasažieriem, tikai vēl joprojām nerunāja, vēl joprojām nespēja saņemties un kaut ko pasacīt. Cerēju, ka valoda atraisīsies, kad viņš ieraudzīs savu iemīļoto, es taču viņam aizdevu pat savu odekolonu un turpat stacijā aizvedu pie friziera, lai viņš izskatītos cik vien iespējams labi. Es jutos tā, it kā vestu uz kāzām pats savu brāli.
Bet Džīna mūs viesnīcā negaidīja. Tur mūs apsveica tikai pazīstamais Prāgas advokāts Levijs-Nehanskis.-
— Džīna Džonsas jaunkundze svarīgu iemeslu dēj nevarēja ierasties, bet man ir viņas pilnvara nekavējoties uzsākt prāvu par to, lai barona kungs varētu dabūt atpaka{ savus īpašumus un iegūt pavalstniecību. Teiksim, Šveices …
Tarzāns kļuva nemierīgs.
— Tas nav vajadzīgs, — es rāmi pasmaidīju. — Volfgangs netiesāsies, viņam visādi strīdi jau apnikuši līdz kaklam. Par saviem īpašumiem viņš neinteresējas.
— Kā? — advokāts pārsteigts nometa savus papīrus uz galda. Bet Tarzāns tagad pirmo reizi pasmaidīja. Man tātad bija taisnība. Tikai tāpēc viņš negribēja runāt ar cilvēkiem, ka egoisti viņam bija pretīgi. Es draudzīgi saņēmu viņu aiz rokas:
— Barona kungs savus īpašumus ziedo labdarīgiem mērķiem. Tie viņu neinteresē.
— Tādā gadījumā barona kungs neinteresē manu klienti, — doktors Levijs-Nehanskis laipni palocījās. — Viņai ir padomā dučiem citu lielisku partiju, — viņš piebilda un pameta zīmīgu skatienu uz mana audzēkņa apdilušajiem svārkiem.
Braucot vilcienā atpakaļ, es vairs neklusēju. Es skaidroju Tarzānam, ka tā noteikti ir kāda kļūda, ka nekas nav pazaudēts, ka Džīna man ir daudz stāstījusi, cik ļoti tā viņu mīlot, un ka advokāti vispār ir īsti nelieši, ļaunāki nekā džungļu hiēnas un maitu lijas. Tomēr es nespēju noslēpt savu nemieru. Nodevu to, stāstīdams, ka tagad viņam atkal kādu laiku vajadzēs apmesties pērtiķu sprostā, kamēr es sarakstīšos un noskaidrošu visu šo atgadījumu, ka viņam atkal pavisam īsu laiciņu vajadzēs izlikties par pērtiķi, jo citādi man draud visādas nepatikšanas, varu pat pazaudēt darbu; viņš droši vien sapratīs, ka to visu daru tikai viņa dēļ. Ja atnāktu cits praktikants, viņam būtu jādzīvo sprostā līdz pašai nāvei, tāpēc es lūdzu, lai viņš saprot manu stāvokli, kuru negaidīti sarežģījis tas, ka esmu noticējis kādas Londonas daiļavas trakajām iedomām. Biju izrunājies, kā nevajag. Tarzāns saprata, ka arī es vairs Džīnai neticu.
Tai pašā naktī Tarzāns savā sprostā pakārās. Ar to viņš neapgāžami pierādīja, ka ir cilvēks. Kā zināms, dzīvnieki nekad pašnāvību neizdara.
Bet es tieši tāpēc nokļuvu grūtībās, no kurām biju baidījies. Hilda un jaunais praktikants bija visu uzošņājuši. Mani atlaida.
— Tā iet, ja pieņem darbā čehu, — direktors atvadīdamies nicīgi sacīja. Pa šo laiku viņš bija iestājies Henleina partijā*. — Jūs esat vai nu nekur nederīgs antropologs, vai blēdis. To izlems tiesa. Bet mūsu cildenajai pilsētai jūs neesat Vajadzīgs. — Un direktors pašapzinīgi pabungoja sev pie krūtīm.
Man negribējās braukt projām. Vācu kolēģu vidū man te bija daudz draugu, un likās, ka šeit kāds atkal gatavo jaunu «pērtiķu procesu». Turklāt pārmetu sev, ka īstenībā pats esmu vainīgs Tarzāna nāvē. Izšķirīgajā brīdī biju sācis domāt par sevi, nebiju spējis viņu mīlēt. Pārbaudījumu nebiju izturējis. Man bija skumji bez viņa. Es atgriezīšos savā vientulībā, atgriezīšos džungļos. Tomēr esmu vismaz uzzinājis, kur meklējams glābiņš. Gribu to atrast, meklēšu kaut vai visu mūžu kā savā apkārtnē, tā pats sevī. Vilciens atiet;
Arī es biju izlēmis būt cilvēks.
* Vācu fašistu organizācijā, kas tika nodibināta 30. gados Cehoslovakijā, Sudetu apgabalā.
Tabu
Esmu egoists. Nekad neesmu to noliedzis un nestrīdos pretim, ja man to pārmet. Esmu pat ļoti liels egoists un domāju vienīgi par sevi. Tikai mans egoisms ir man palīdzējis tikt projām no Čikāgas nomales, kur līdz pat šai dienai nīkst mani vecāki, bet brāļi ir palīgstrādnieki jaunceltnēs. Tikai domādams pats par sevi, varēju pabeigt universitāti un iegūt zinātnisko grādu.
Specialitāti biju izvēlējies neizdevīgu. Pēc otrā pasaules kara, kad jauns slaktiņš šķita atkal nenovēršams un kļuva skaidrs, ka no piedalīšanās kaujās varēs glābties vienīgi sanitārā dienesta darbinieki, jaunekļi bariem vien metās studēt medicīnu. Protams, sava nozīme bija arī materiālajiem apsvērumiem. Galu galā ārsti savairojās tā, ka honorāri sāka slidēt lejup, bet Korejā gāja bojā sevišķi daudz mediķu, jo ārstiem vajadzēja strādāt priekšējās pozicijās. Taču es par to zināju tikai pēc nostāstiem. Par laimi, Korejā es nebiju. Un, par nelaimi, naudu pelnīt nepratu.
Biju ļoti priecīgs, dabūjis darbu pilsētas dzemdību namā. Drīz pēc tam, kad biju ķēries pie darba, galvenais ārsts sāka man uzticēt grūtas operācijas. Mani ieinteresēja ginekoloģiskās slimības un bērnu kroplības gadījumi. Pilsētā es ne ar vienu nesadraudzējos, centos tikai jo drīzāk iekarot popularitāti. Pēc gada es jau spēju izdarīt ķeizargriezienu ar aizsietām acīm. Bet ārpusdzemdes grūtniecības gadijumos operēju tikpat ātri kā galvenais ārsts. Es būtu varējis šo operāciju paveikt vēl ātrāk, bet nevēlējos modināt savā priekšniekā īgnumu. Tiesa, reiz es tomēr nenoturējos, tāpēc kritu nežēlastībā. Drīz vien man no turienes bija jāaiziet. Vaininiece bija medicīnas māsa. Viņa izskatījās pēc eņģeļa; kam bērnu dienās biju skaitījis lūgšanas. Bet arī mans galvenais ārsts laikam reiz bijis visai reliģiozs. Turklāt viņam piederēja pašam sava automašīna. Un tomēr izrādījās, ka es esmu veiklāks par viņu. Kā pie operāciju galda, tā arī dzīvē … Pēc trim mēnešiem mūs aiztrieca abus. Šoreiz egoisms man bija izdarījis sliktu pakalpojumu.
Nekas cits neatlika. Vajadzēja pieņemt piedāvājumu strādāt iezemiešu slimnīcā. Visu ceļu mēs abi ar sievu priecājāmies par eksotisko dabu un par vietējo iedzīvotāju daiļumu. Bet galu galā mēs netikām ne soja ārā no slimnīcas. Izrādījās, ka dzemdību nodaļa ir briesmīgi nolaista, tāpēc strādāt vajadzēja dienām un naktīm. Un tur jau arī nav kur iet. Vienīgā pilsēta šajā apvidū atradās astoņdesmit kilometru tālu no mūsu slimnīcas. Šajā pilsētā bija viena vienīga iela un stacija, kas mūs savienoja ar ārpasauli. Tikai pavisam sevišķos gadījumos mēs braucām turp uz vienīgo kinoteātri vai uz viesnīcu. Bet tas atgadījās ļoti reti. Šeit visi cenšas vairāk nopelnīt un tāpēc dzīvo taupīgi: nevienam negribas te palikt. Bet pagaidām mēs esam iegrimuši darbā: ārstējam iezemiešus, neprazdami viņu valodu, praktizējamies ar dzīvu materiālu. Un visi alkstam izdarīt kādu interesantu atklājumu, kas pievērstu uzmanību mūsu personai.