Man jau šķita, ka esmu atradis kaut ko piemērotu. Visai drīz noskaidrojās, ka šeit ir liels procents nenormālu dzemdību. Krietni lielāks nekā citos apvidos. Bērni dzimst neiznesti. Tas atgadās ar katru mēnesi biežāk. Aprakstīju tos gadījumus, ko biju novērojis, un aizsūtīju savu rakstu uz galvaspilsētu. Par spīti maniem atgādinājumiem atbildes ilgi nebija. Bet es labi zināju, ka profesors kura lekcijas biju cītīgi apmeklējis, ļoti interesējas par kroplības gadījumiem. Viņa kabinetā biju redzējis dažādus monstrus: bērnu bez galvas, bērnu ar ūdensgalvu, ar audzējiem, kas bija lielāki par pašu augli, kopā saaugušus dvīņus, palielinātu un mace- rētu augli — visi reti gadījumi, kas šeit bija kļuvuši parasti. To fotogrāfijas aizsūtīju profesoram. Man pat izdevās pārliecināt sievu, ka viņai nav vajadzīgs jauns kostīms, un par šo naudu es aizbraucu uz galvaspilsētas klīniku. Biju licis uz spēles savu vārdu un savu nākotni. Tas taču bija sensacionāls atklājums. Bet profesors K. sakliedza uz mani. Viņu sen vairs neinteresējot anomālijas. Viņš nevēloties to dēļ zaudēt savu mieru. Tagad viņš nodarbojoties ar jautājumu par bezsāpju dzemdībām. Man viņš iesakot domāt par to pašu. Viņš mani gandrīz vai izdzina no sava dzīvokļa, kas bija par jaunu iekārtots un tik grezns, ka laistījās vien. Bet vēl pirms nedaudziem gadiem profesors principiāli lietoja zeķu vietā avīzes un mitinājās bēniņos.
Redakcijā manu rakstu sākumā pat liedzās atdot. Kāds sekretārelis klupa man virsū tā, ka pensnejs deguna galā lēkāja vien. Vai tiešām es esot iedomājies, ka tāds nopietns zinātnisks žurnāls iespiedīšot kuru katru ziņojumu ar pilnīgi nepārbaudītiem faktiem? Ja es savu darbu pienācīgi padziļināšot, minēšot avotus un datus, statistikas materiālus un citātus no speciālistu darbiem, ja došot teorētisku izskaidrojumu, tad pēc viena diviem gadiem varēšot aprunāties par publicēšanu, ja par darbu būšot autoritatīvas atsauksmes. Izrāvu manuskriptu šim pļerkšķim no rokām.
Pa šo laiku manu sievu bija apciemojuši divi kungi un ārkārtīgi laipni apvaicājušies, vai esot taisnība, ka viņas tēvocis apcietināts par krāpšanu, un kāpēc viņa par to neesot izstāstījusi, kad iestājusies darbā slimnīcā. Sieva atbildējusi, ka viņai neviens par to neesot jautājis. Kungi savilkuši uzacis, atvadījušies un aizgājuši. Bet Marija bija ļoti uztraukta. Pēc manas atgriešanās viņai vairs nebija naudas kostīma iegādei, bet slavu es nebiju ieguvis. Manuskripts un fotogrāfijas vāļājās portfelī uz mana galda. Diena bija neparasti tvanīga. Ventilators pie griestiem nedarbojās. Neatceros vairs, kurš no mums abiem bija apsolījis parūpēties, lai to salabo. Mēs sastrīdējāmies. Tā bija mūsu pirmā ķilda.
Nākamajā dienā mani izsauca pie pārvaldnieka. Pārvaldnieks bija visaugstākā persona slimnīcā un līdz šim tik tikko atņēma manu sveicienu. Gaidīdams es stāvēju pie viņa lepnā kabineta durvīm un jutos nelādzīgi. Abas sekretāres negribēja stāstīt, kāpēc esmu izsaukts, un uz maniem jokiem atbildēja īgni.
Bet pārvaldnieks smējās pilnā rīklē. Viņš apsēdināja mani mīkstā krēslā un piedāvāja cigārus (cigārus viņš smēķēja aiz bailēm no plaušu vēža, kuram par iemeslu pēc viņa domām esot cigarešu papīra pāroglošanās). Tad viņš sāka runāt. Komplimenti plūda straumēm. Viņš nemaz neesot zinājis, cik lielisks speciālists strādājot viņa slimnīcā, esot pārsteigts par manu kautrību un mazliet aizvainots, ka savus zinātniskos darbus es vispirms neparādot viņam. Vai tiešām es domājot, ka rentgenologam neesot nekādas jēgas par interesantām problēmām dzemdniecībā? Viņš interesējoties par visu. Manu rakstu varēšot publicēt vietējā žurnālā. Protams, saīsinātā veidā un ar viņa komentāriem. Viņš ar šo darbu pamatošot savu teoriju par iezemiešu dcģenerēšanos. Viņš pat piedāvāja man savu automašīnu, ko es varot izmantot brīvajā laikā. Es pateicos.
Drīz vien jau es pārvaldnieka mašīnā gaidīju sievu pie laboratorijas, kur viņa strādāja. Gaidīt vajadzēja ilgi. Visu iaiku es lauzīju galvu, kas par iemeslu varētu būt tam, ka šie nabaga ļautiņi tik ātri deģenerējas. Anomāliju skaits taču palielinās ar katru mēnesif Taisni neticami…
Abi ar sievu devāmies savā pirmajā izbraukumā ārpus pilsētas un drīz vien salīgām mieru: Marija neprot dusmoties. Sieva atzinās, ka šis apvidus viņai nepatīkot. Kopš pašas atbraukšanas dienas viņa esot tāda kā nogurusi un drūma, jūtoties siikti, visa apkārtne viņu nomācot. Bēdīgs apvidus. Es paskatījos apkart. Tiešām, ari es darba ļoti noguru. bet izskaidroju to ar klimata pārmaiņu. Un kas tās par valodām par grūtsirdību? Kad braucām šurp, visi mūs apskauda. Ceļotāji stāstīja, ka šeit esot paradīze zemes virsū.
Drīz mēs abi apklusām. Izbrauciens nebija izdevies. Satikām dažus dzīvniekus, bet tie pat nebēga no mums; kāpēc, nezinu — vai nu bija ļoti rāmi, vai arī samocīti.
Beidzot mēs apturējām mašīnu kādā ciematā. Gribēju tur apgādāties ar benzīnu, bet nekur nevarēju sameklēt tanku. Pie kādas mājas draiskojās mazs kucēns. Man iešāvās prātā: varbūt Marija jutīsies līksmāka, ja tāds būs mājā. Nolēmu nopirkt šo kucēnu. Kucēns bija jauktenis — ar garām ausīm un īsām kājelēm. Jauka radībiņa. Bet īpašnieki negribēja ne dzirdēt par pārdošanu.
— Kāpēc? Vai tad kucēns ir kādas retas sugas? — es vaicāju,
— Katrs kucēns šeit ir retums, — iezemietis skumīgi atbildēja, pamādams ar roku uz ciemata pusi.
Jutos satriekts. Vai tiešām šeit deģenerējas pat suņi? Atpakaļ braucot, es visu laiku klusēju, kaut gan sieva bija kļuvusi drusku jautrāka.
Tad mēs sastapām veselu virkni kravas mašīnu. Apstājos līdzās pēdējai. Domāju palūgt benzinu. Mašīnā sēdēja kareivji īpašā baltā formas tērpā, kādu nekad agrāk nebiju redzējis. Neviens no tiem nesmaidīja.
— Uz kurieni jūs braucat? — es apvaicājos. Bet kareivji izlikās nesaprotam. Tikai viens paraudzījās manī ar skābu, gandrīz ņirdzīgu smīnu un atbildēja:
— Sēnēs!
Tūliņ pat kāds viņu nikni apsauca.
Mašīnās veda ērmīgus, ar brezentu pārklātus priekšmetus, kas likās esam katrā mašīnā citādāki. Viens atgādināja milzīgu, pret debesīm izstieptu rādītājpirkstu, cits — garas kāpnes; vēl tur bija kaut kādi dīvaini trauki, kas līdzinājās lieliem bērnu rotaļklucīšiein. Mašīnu bija vairāki desmiti. Vajadzēja braukt diezgan ilgi, lai virteni apdzītu.
— Ko viņš ar to domāja? — sieva trauksmaini iejautājās. Bet es negribēju viņu vej- tīgi biedēt. Bija pilnīgi skaidrs, kādas sēnes kareivis domājis. Sprādzienus. Es atskatījos. Kolona bija palikusi iepakaļ, tā lēnām rāpoja pa ieleju kā milzīgs, zaļganpelēks, indīgs simtkājis. Pirmais indīgais kukainis, ko šajā zemē biju sastapis.
Sākās lietusgāze. Kad mēs piebraucām pie mājas, negribeju izlaist sievu no mašīnas. Viņa neatlaidīgi vēlējās izkāpt. Esot jāgatavo vakariņas, jāuzkopj dzīvoklis, jāpaskatās televīzijas pārraide. Mēs gandrīz saķildojāmies. Es taču nedrīkstēju laist viņu ārā šajā lietū, kam līdzi nāk nāve. Pēkšņi viņa sāka mani skūpstīt, jo manai ietiepībai bija atradusi savu izskaidrojumu. Tiesa, tobrīd man skūpsti nemaz nebija prātā, bet mana sieva ir ļoti skaista, un mēs vēl arvien esam viens otrā iemīlējušies, it kā nebūtu precējušies. Mēs palikām mašīnā, kaut gan lietus bija sen pārgājis.