„Jā," kaķu Mince pēc tam vēl piebilda, „viens jūras cūciņu pāris gan ir nolēmis skoloties un tūliņ došoties ceļā."
Tad Mince nomazgāja ļoti rūpīgi seju un abas ausis un teica, ka viņa vēl aiziešot atvadīties, jo tā esot bijusi viena ļoti laipna un laba rakstura jūras cūka un viņas vīrs — viens ļoti pieklājīgs jūras kuilis.
Bet, kamēr kaķe mazgājās un sarunājās ar ormaņzirgu, tikmēr jau jūras cūku pāris bija sapakojis visas savas lietas un iznācis uz ielas. Jūras cūkām pilsētā klājās ļoti grūti. Viņas izmuka no krātiņa, kur tās bija ieslodzījis kāds ļoti nepatīkams leijerkastnieks. Abas bija paņēmušas zīmuļus par ceļa spieķiem un ietinušās tumšos lakatos, lai raibās muguras par daudz nespīdētu.
Jūras kuilis gāja pa priekšu, sievu drošinādams un mierinoši urrinādams, un jūras cūka tecēja vīram pakaļ, šad un tad klusu un bailīgi iekviekdamās.
„Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!" ormaņzirgs teica, skumji klanīdams savu smago galvu.
„Ardiev.u! Ardievu!" kaķu Mince čukstēja, un pāri viņas mīkstajiem vaidziņiem noripoja divas lielas un ļoti skumjas asaras.
Tās bija atvadīšanās asaras.
PIRMĀ SKOLAS DIENA
Jau no tālienes varēja just, ka šodien mazajā rūķa Labrenča mājiņā pie kaņepju meža notika kaut kas sevišķs. Peļu Lavīze bija appušķojusi durvis un palodzi, bet mazie, pelēkie peles bērni uzkāpuši uz sūnainā jumta un nolasījuši visus gružus no sēņu platajām cepurēm. Sētsvidus bija noslaucīts un slieksnis nomazgāts. Un Labrenča istabā — tur izskatījās vēl svinīgāk: grīdas bija balti noberztas un rūtis brīnišķīgi nospodrinātas. Lieli māla podi stāvēja salikti gan uz galda, gan uz skapjaugšas, gan pie loga un visos Istabas stūros — cits dzeltens, cits zaļš, cits lāsains. Daži bija ar tieviem kakliem, daži bez kakliem, daži ar osām, daži bez osām. Un visos šajos podos bija ieliets ūdens un saliktas puķes: atraitnītes platām sejām, pupu ziedi un tīrumu tīteņi, ugunspuķes, polīši un griķi, blusiņas un baltas lauvmutītes ar dzeltenām rīklītēm.
Visvairāk par daudzajām puķēm māla podos priecājās kaktusi, kuri auga uz loga palodzes, un viņu zaļie vaigi, kas bija apauguši ar retu, asu bārdu, laimīgi smaidīja.
Visi peļu Lavīzes bērni bija saģērbti kā uz svētkiem, un pats Labrencis sēdēja savā atzveltnes krēslā kā kaut ko gaidīdams. Arī peļu Lavīze šad un tad izskrēja pagalmā, skatījās uz visām pusēm un reizēm jautāja arī sēnēm, kas auga uz jumta, vai tās tālumā kaut ko neredzot. Šodien atvēra Labrenča skolu, un peļu Lavīze nevarēja vien sagaidīt, kad ieradīsies skolnieki.
Pirmais atnāca zvirbuļu Tomiņš, nesdams padusē sarkanu zīmuli un dzēšlapu. Šīs lietas viņš vakar bija nopircis pilsētā un izdevis par tām visu savu naudu. Atlaidās arī stārķu Tenis un nostājās istabas stūrī, svinīgi pacēlis vienu kāju. Tad atnāca reizē zaķu Bērtulis un ežu Ādams. Viņiem abiem bija gluži jaunas bikses ar ļoti lielām un dziļām kabatām, kur varēja sabāzt daudz dažādu mantu. Ežu Ādams bija paņēmis līdzi ari sievu, bet zaķu Bērtulis savējo neparko nebija varējis pierunāt nākt skoloties, jo viņa sieva bija ļoti kautrīga un vairījās no katras sabiedrības.
Atlidoja baltā kaiju Aija, tauriņu Lidulidis un brīdi vēlāk nāca arī zosu Zuze, gadzinādama un skaļi lielīdamās visai pasaulei, ka viņa ejot uz skolu.
Jagailis atveda līdzi trīs no savām dējīgākajām vistām. Divas no tām bija baltas, bet trešā dzeltena ar brūniem spārniem.
Ienācis istabā, Jagailis vīrišķīgi sasita spārnus, nodziedāja labdienu un pēc tam pavēlēja savām trim sievām sēdēt pavisam klusu un nepļāpāt savā starpā, jo skolā to nedrīkst darīt.
Jūras cūka un jūras kuilis ieradās ļoti noguruši un tā noputējuši, ka skaistos raibumus uz viņu mugurām gandrīz nemaz vairs nevarēja saskatīt. Tas jau arī bija pilnīgi saprotams, jo no pilsētas līdz Labrenča skolai jānoiet milzīgs gabals. No lielās iešanas viņu pakaļkājām bija nodiluši visi nagi. Kad ieradās cūku Made, tad visi skolnieki sabāza galvas kopā un sačukstējās, bet kaktusi smīnēja uz palodzes. Tas bija tāpēc, ka cūku Made atnāca pavisam nevīžīgi apģērbusies: viena kāja ieauta vīzē, otra
pastalā, un lindraki bija tā nosmērēti, ka neviens vairs nespētu pateikt, kādā krāsā tie kādreiz bijuši krāsoti.
Labrencis sēdēja savā krēslā, apmierināti glaudīdams bārdu un laizdams gaisā no savas pīpītes zilus dūmu mutulīšus. Tik daudz skolnieku Labrencis nemaz nebija gaidījis. Un vienmēr vēl nāca jauni klāt. Beidzot istaba
bija tik pilna, ka nevarēja vairs apgriezties, tāpēc vajadzēja pārvākties pagalmā.
Cūku Made palīdzēja iznest tāfeli, zvirbuļu Tomiņš stiepa krīta gabalus, citi nesa solus un tintes podus.
Pēc tam ieradās četri nešķirami draugi: slieku Cecīlija, dunduru Reinis, simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars. Viņi bija atnesuši līdzi paši savu skolas solu un gribēja katrā ziņā tur sēdēt visi kopā. Tā kā Labrencim šie draugi neizlikās sevišķi pļāpīgi, tad viņš to arī atļāva.
Atnāca arī kāda pavisam balta pele. Tā bija ļoti lepna dāma, jo viņai piederēja zila rokas soma ar rozā oderi un raibs saulessargs. Baltajai pelei aiz muguras tecēja vesels pulks tādu pat baltu peļu bērnu. Tiem visiem bija izrakstītas zeķes un rokās pirkstaini cimdi. No bēniņiem nolīda arī peļu Lavīzes pelēkie bērni un desmit zirnekļi, jo arī tie bija sadomājuši skoloties.
Tad Labrencim likās, ka visi skolnieki bija jau sanākuši, un viņš gribēja sākt skološanu.