Labrencis apsēdās uz koka kastes, kuru sauca par katedru, iemērca spalvu tintes pudelē un ierakstīja savos papīros visu skolnieku vārdus un uzvārdus.
Tad pēkšņi varēja dzirdēt, ka kāds steidzas cauri kaņepju mežam un visu laiku ļoti skaļi baras. Un kaņepes knikšķēja un lūza viņam visapkārt. Tas bija tītaru Bul- durs, kas steidzās šurpu, milzīgi piesarcis un piepūties. Visi skolnieki pagrieza galvas uz kaņepju meža pusi un skatījās — ko gan viņš īsti gribēja?
Tad tītaru Buldurs ieskrēja pagalmā skolnieku vidū, grozījās uz visām pusēm, piepūties, izlaidis spārnus un milzīgi uztraucies buldurēja tā, ka neviens nekā nevarēja saprast. Viņš tā sabaidīja baltās peles bērnus, ka tie pīkstēdami sabēga zem mātes brunčiem.
Buldurēdams un ar spārniem plātīdamies, tītars apgāza vienu tintes podu un aplēja ežu Ādama jaunās bikses.
Nu sacēlās milzīga brēka.
„Tādu nekrietnu putnu!" ežu Ādams izsaucās ļoti uzbudinājies. „Kā gan es varēšu tagad izmazgāt savas bikses?"
„Jūs paši esat nekrietni!" tītaru Buldurs pārskaities brēca.
„Kāpēc man neviens laikā nepaziņoja, ka nodibināta skola? Jūs laikam gribat, lai es visu mūžu esmu muļķis?"
Kā gan tas bija gadījies, ka tītaru Bulduram neviens nekā nebija teicis? Tikai nupat viņš to esot dabūjis zināt no kāda veca sienāžu invalīda, kuram esot tikai viena pakaļkāja.
Tad Labrencis nokāpa no savas katedras, piegāja pie tītaru Buldura un uzlika viņam roku uz muguras. „Apmierinies," viņš teica, „vēl es neko neesmu sācis mācīt. Pierakstīju tikai skolnieku vārdus."
Bet tītaru Buldurs nebija no tiem, kas tik ātri varētu apmierināties, ja kādreiz uztraucās. Visu pirmo stundu viņš nostāvēja piepūties, un viņa deguns bija ļoti sarkans un ļoti garš.
„Es vēl nekad neesmu redzējusi tik neglītu radījumu!" teica kāda suņu sēne, kas auga uz Labrenča mājas jumta un brīnīdamās ilgi šūpoja galvu.
iedomīga zosu zuze
Kad peļu Lavīze paraustīja zvanu aiz mēles, tad vienmēr sākās brīvstunda. Tad skolnieki drīkstēja piecelties no saviem soliem, iet pastaigāties vai darīt ko citu, kas nu katram patika.
Arī rūķu Labrencis nokāpa no katedras, aizgāja līdz kaņepju mežam un apsēdās zālītē. Viņam aizvien bija līdzi kāda grāmata, un rūķis visu brīvstundu čakli lasīja, vilkdams ar pirkstu līdzi katrai burtu rindai.
Dunduru Reinis atgūlās pagalma smiltīs un, sildīdams muguru saulītē, atkārtoja reizrēķinu, simtkāju Pidriķis drusku nosnaudās, jo viņš ar mācībām aizvien ļoti piepūlējās un nogura. Bet gliemežu Kaspars un slieku Cecīlija norunāja uzspēlēt riču-raču.
„Nāc tu ar mūsu pulkā!" slieku Cecīlija lūdza zosu Zuzi. „Saspēlēsim! Tagad jau mēs protam skaitīt." Sliekai bija ļoti laipns ģīmis un lūpās smaids.
Bet zosu Zuze bija milzīgi iedomīga. Viņa pacēla galvu, cik augstu varēdama, un, sataisījusi iedomīgu knābi, augstprātīgi teica:
„Es ar jums nevēlos ielaisties nekādās darīšanās. Pēc manām domām, jūs nemaz neesat kustoņi. Kas gan tas var būt par kustoni, kas ir tik nepatīkami slapjš un auksts kā jūs!"
Un zoss aizgāja garām gliemežu Kasparam un slieku Cecīlijai, uz viņiem pat nepaskatīdamās.
Bet, lai gan gliemežu Kasparam bija aukstas asinis, viņš tomēr bija ļoti jūtīgs. Zosu Zuze gliemežu Kasparu bija tā apvainojusi, ka viņš ielīda savā kaula mājā, aizslēdza durvis un bija sarūgtināts pret visu pasauli.
Arī slieku Cecīlijai tas bija ļoti stipri ķēries pie sirds. Viņa bija saraukusi pieri, atmetusi lūpas un domāja, ka
gudrākais būtu tūliņ šinī pašā vietā ierakties zemē. Tur viņu vairs neviens nevarētu tā apvainot.
Bet zosu Zuze gāja tik tālāk, šad un tad nicinoši iegadzinādamās.
„Pagaidi!" cūku Made sauca, skriedama viņai pakaj. „ Tu laikam gribi iet drusku pastaigāties. Man arī ir tāda pati vēlēšanās. Līdz nākošās stundas sākumam mēs vēl varam izmest krietnu līkumu." Un cūku Made aplika zosu Zuzei maigi roku ap vidu, sagriezusi asti draudzīgā gredzenā.
Bet tad notika kaut kas, ko cūku Made nemaz nebija gaidījusi.
„Neskaries man klāt!" zosu Zuze nikni iešņācās un iesita cūku Madei ar spārnu. „Es negribu, ka man pieskaras tik netīrs kustonis kā tu," zoss saskaitusies nikni šņāca, „man kauns pat just tevi savā tuvumā. Kāds tavs apģērbs un kādas tavas ciskas! Viens cūcīgs kustonis!"
Tad zosu Zuze uzpūtīgi apgūlās uz Labrenča mājas sliekšņa, bet cūku Made no pārsteiguma bija zaudējusi valodu.
Turpat uz sliekšņa sēdēja arī jūras kuilis ar savu sievu un vilka smiltīs visus tos ciparus, kurus bija iemācījušies.
„Labi, ka tu atnāci pie mums," jūras kuilis teica, zosu Zuzi ļoti pieklājīgi uzrunādams. „Vai tu nevarētu
parādīt, kā raksta 5. Mums ar sievu tas cipars nemaz nepadodas."
«Neuzbāzies!" Zuze atcirta. „Es augsti dzimusī zoss, nekad nedraudzēšos ar tik vienkāršiem kustoņiem."
Jūras kuilis piesarcis paskatījās uz savu sievu, un jūras cūka paskatījās uz savu vīru. Viņi abi bija nepatīkami pārsteigti un aizvainoti.
„Jā, tādi jūs esat," zosu Zuze gadzināja. „Kas tas par dzīvnieku, kam nemaz nav kakla, ausu vietā tādas lupatiņas, un pat astes jums nav! Un kājas — vai kaut kur ir redzētas tik muļķīgas kājas! Priekšējām četri pirksti, bet pakaļējām tikai pa trim!"
Zoss vēlreiz nicīgi nogadzinājās un pēc tam pagrieza galvu uz otru pusi.
Bet nabaga jūras cūkas bija milzīgi sašutušas. Viņas tūliņ piecēlās no sliekšņa un gāja citur. Jūras cūka uztraukusies kviekstēja, ka tik rupju dzīvnieku viņa vēl nekad neesot sastapusi.
Brīvstunda bija beigusies. Iznāca peļu Lavīze un paraustīja atkal zvana mēli. Tad Labrencis aizvēra savu grāmatu, pasita padusē un steidzās uz pagalmu pie saviem skolniekiem.