Tie visi jau bija sasēdušies savos solos, kad atnāca zosu Zuze. „Klausies," viņa uzsauca tītaru Bulduram, „ej meklē sev citur sēdekli. Es nevaru sēdēt kopā ar tik nesmuku putnu. Tu jau nemaz neesi putns, bet tas neglītākais ērms pasaulē."
To dzirdot, tītaru Buldurs ļoti uzbudinājās. Un viņam, nabagam, bija tā nelaime, ka uzbudinājumā viņš aizvien palika vēl neglītāks — spalvas izpletās katra uz savu pusi, un deguns izstiepās un nokarājās lejup kā sarkana dzīsla.
Kad rūķu Labrencis ienāca pagalmā, tad tur bija
milzīga kņada. Jūras kuilis un jūras cūka bija jau sapakojuši visas savas lietas un aplikuši tumšos lakatus. Viņi iešot atpakaļ uz pilsētu savā krātiņā. Lai gan tur esot bijis grūti, tomēr neviens viņus nekad neesot tik smagi apvainojis.
Tītars buldurēja, ka viņš iešot pasaulē un meklēšot citu skolu, kur pieklājīgāki skolnieki. Cūku Made kvieca un žēlojās, ka zoss esot nonievājusi cūku tautas tikumus. Tāpēc Made te nepalikšot nevienu stundu, nevienu minūti. Slieku Cecīlija jau urbās zemē, bet gliemežu Kaspars bija ieslēdzies savā kaulu mājā un atmetis visam ar roku.
Arī visi pārējie skolnieki gatavojās iet projām. Neviens te negribēja palikt. Baltā pele uzvilka visiem saviem bērniem pirkstainos cimdus un sāka atvadīties. Viņa jau nevarot te palikt tik ilgi, līdz arī viņu kaut kā apvainotu. Dunduru Reinis saķērās rokās ar simtkāju Pidriķi un gāja jau ārā no pagalma.
Tad rūķu Labrencis steidzīgi uzkāpa katedrā un sauca: «Uzgaidiet! Es gribu vēl ko pateikt."
Un tad, nervozi glaudīdams savu garo bārdu, viņš sacīja, ka nevienam nekur neesot jāiet. Zosu Zuze esot vainīga, un viņai esot jāaiziet. Citi varot mierīgi palikt tepat un turpināt skološanos.
„Šitāda skola man nemaz nav vajadzīga!" zosu Zuze iegadzinājās. „Kas te par sabiedrību — viens ir slapjš un auksts, otram nav astes, trešais ir netīrs, ceturtais nesmuks, un arī visi pārējie man nemaz nav simpātiski."
Tad zoss piecēlās un, lepni pacēlusi galvu, izgāja ārā pa pagalma vārtiem.
Viņa gāja un gāja, aizgāja tālu pļavā, aptupās, izlaida spārnus un acis piemiegusi skatījās saulītē.
Bet tad no malu malām salaidās visādi knišļi un vienas dienas mušiņas, laidelējās ap zosu Zuzes galvu un visu laiku palaidnīgi sīca:
„Visi putni gudri kļūs, Ram — tai — ridi — rā, Zosu Zuze muļķe būs, Trā - di - ral - lai - lā!"
Zuzei tāda dziedāšana nemaz nepatika. Viņa gan kratīja galvu, gan plivināja spārnus, gan dusmīgi gadzināja, bet knišļi tikai sīca un sīca.
Beidzot Zuze to vairs nevarēja paciest. Viņa aizsteidzās uz dīķi, iepeldēja pašā vidū un iebāza galvu ūdenī, lai nekā nedzirdētu. Bet zem ūdens zaļš varžu tēviņš airējās ap Zuzes galvu un, viņu izsmiedams, visādi šķobīja savu ģīmi. Ilgi jau arī tā nevarēja turēt galvu zem ūdens. Kakls sāka tirpt. Bet, tiklīdz zosu Zuze pacēla galvu augšup, tā tūliņ visi odi, knišļi un viendienītes dziedāja:
„Zosu Zuze muļķe bus, Trādi - ral - lai - lā!"
Bet resnais varžu tēviņš uzrausās uz kādas lēpes lapas, piepūta vaigus un kurkstēja:
«Tītars mācēs visu ko, Kvarks!"
Zosu Zuze it neko, Kvarks!"
Nē, to nu gan Zuze nevarēja pieļaut, ka viņa, augsti dzimusī zoss, paliktu muļķāka par to neglīto tītaru. Viņa sāka aiz dusmām sist pa ūdens virsu tik stipri, ka pat zaļais varžu tēviņš sabijās un ielēca dīķī, pazuda visi knišļi un aizlaidās viendienītes.
Ilgi zoss domāja, ko tālāk darīt, un peldēja no vienas dīķa malas līdz otrai un atkal atpakaļ. Pati no sevis viņa nevarēja palikt gudra. Tāpēc zosu Zuzei cits nekas neatlika kā iet atpakaļ uz Labrenča skolu, lai tītars neaizsko- lotos priekšā.
Un zosu Zuze gāja atpakaļ.
Bet, jo tuvāk viņa nāca Labrenča skolai, jo viņa kļuva pazemīgāka, un viņas knābis nolaidās zemāk un zemāk. Beidzot Zuze apstājās sētmalā pie balto nātru pudura, un viņai vairs nebija drosmes tālāk iet. Te auga arī daudz ušņu un balandu. Visas tās skatījās uz zosu Zuzi un zobgalīgi smīnēja. Viņa izskatījās tik nožēlojama! Pat virza, kas stiepās gar pašu zemi, smēja sīkus smiekliņus. Beidzot zosij tomēr vajadzēja sadūšoties un iet pagalmā.
Pašreiz bija rēķināšanas stunda. Skolnieki sēdēja savos solos un rūķu Labrencis stāvēja pie tāfeles.
„Es atnācu atpakaļ," zosu Zuze teica pavisam padevīgā un klusā balsī. Bet neviens uz viņu neklausījās. Visi bija ļoti aizņemti un skatījās uz melno tāfeli, kur Labrencis vilka ar krītu baltus ciparus.
„Es atnācu atpakaļ," Zuze teica vēl padevīgākā balsī. Tad viņa nolieca galvu līdz pašai zemei un pavisam pazemīgi teica: „Es tik ļoti gribu nākt atkal skolā un mācīties tālāk!"
Un, kas labi ieklausījās, varēja just zosu Zuzes balsī tā kā asaras. Tad cūku Made saskatījās ar tītaru Bulduri un gliemežu Kaspars ar slieku Cecīliju. Bet rūķu Labrencis sāka domīgi braucīt savu garo bārdu.
"Es dāvināšu rakstīšanai katram pa vienai no savām spalvām," zosu Zuze vēl piebilda, kaunīgi skatīdamās uz zemi, „man ir ļoti labas spalvas."
„Uzņemsim Zuzi atkal skolā!" jūras kuilis teica, jo viņš bija labs dzīvnieks un viņam bija ļoti labs raksturs.
„Ja jau citi tā domā, tad es arī neko daudz nesaku pretī," cūku Made smīnēdama teica, jo viņai ļoti rūpēja rakstāmā spalva. Arī tītars nobuldurēja kaut ko par to, ka Zuzi varētu pamēģināt ņemt atpakaļ. Varbūt viņa vēl labotos.
„Es jau esmu izlabojusies!" zosu Zuze sacīja pavisam nopietni. Tad viņa izrāva sev vienu spalvu, pasniedza to jūras kuilim un teica: „Es nemaz agrāk nebiju ievērojusi, cik tev ir skaistas, sarkanas acis! Un kas tavai kundzei par brīnišķīgu dzeltenu raibumu uz kreisās auss! Jūs abi esat tiešām ļoti glīti!" To dzirdot, jūras cūka tūliņ sāka smaidīt, un jūras kuilim kļuva ļoti labs garastāvoklis.