Tad pie Čabulīša pienāca vecā žurcene. Viņa sapurināja pelēnu aiz ausīm un stingri noteica, ja viņš tūlīt nestāšoties pie darba, tad dabūšot tādu pērienu, kuru viņš atcerēšoties visu mūžu. Nabaga baltais Čabulītis tad sabijās tik ļoti, ka viņam drebēja abas rožainās austiņas un astes galiņš. Pelēns tūliņ sāka berzt istabas grīdu, un viņa sīkās ūsiņas visu laiku uztraukti raustījās.
No virtuves izlīda liela, resna vabole ar ziliem, spīdīgiem spārniem uz muguras un lielu vēderu. Viņa te kalpoja par virēju un viņu sauca par Augusti. Auguste ienesa sakņu zupu, kuru bija izvārījusi vakariņām, un uzlika to uz neapklāta piepes galda.
Balti garaiņi cēlās pret griestiem, kutinādami degunu un smaržodami pēc dillēm un sīpoliem. Žurcēni tūliņ saskrēja apkārt, astes sacēluši. Tad visa lielā žurku ģimene ēda vakariņas, ka šņakstēja vien, un notraipīja visu galda virsu ar taukainām pilēm. Tikai mazajam peļu Čabulītim neviens nekā nedeva. Viņam bija jāberž grīda.
Tā pelēns nodzīvoja žurku mājā ilgu laiku. Cik dienas jau bija pagājušas, to neviens nezināja, jo žurku mājoklim nebija neviena loga, pa kuru iespīdētu āra gaisma. Tikai mazā spuldzīte aizvien dega pie griestiem. Vaboļu Auguste kādu dienu Čabulītim pastāstīja, ka šo spuldzīti žurku Ješka atņēmis kādam jāņtārpiņam, kurš te reiz gājis garām.
Tumšajā žurku pazemes mājā mazajam nabaga pelēnam nebija neviena drauga. Vienīgi vaboļu Auguste bija laipna un aizvien draudzīgi čaukstināja savus taustekļus.
Čabulītim bija jāstrādā grūti darbi no rīta līdz vakaram. Viņam bija jāizmazgā visi žurku ņieburi un apakšbikses, krekli un vestes, jāberž katli un jāmaļ milti, un, ja viņš kādreiz bija tik piekusis, ka apsēdās, tad tūliņ dabūja pērienu, jo žurcēni sūdzēja mātei, ka Čabulītis slinkojot.
Vecā žurka bija ļoti skopa. Viņa deva ēst Čabulītim tik maz, ka tur pat mušai nebūtu pieticis. Vaboļu Auguste tāpēc bieži vien paslēpa kaut ko zem priekšauta un
iedeva peļu Čabulītim, kad neviens neredzēja. Ja viņa to nebūtu darījusi, tad mazais pelēns jau sen būtu nomiris badā.
Peļu Čabulītis tagad bieži atcerējās Labrenča skolu, atcerējās visus savus brāļus un māsas. Tie tagad laikam bija nobēdājušies un mamma — tā varbūt pat raudāja sava Čabulīša dēļ…
Ak, ja tagad peļu Čabulītis tiktu ārā no tumšās žurku mājas, kur smiltis bira no griestiem, tad viņš tūlīt steigtos pie mammas. Cik labi viņš mācītos un cik paklausīgs viņš būtu!…
Bet peļu Čabulītis netika ārā, jo durvis aizvien bija noslēgtas un atslēgas skanēja žurku Ješkas dziļajās kabatās…
Mazajam pelēnam klājās grūti, bet vecā žurka bija krietni nobarojusies pa šo laiku, jo viņai vairs nebija nekāda darba. Visu padarīja mazais peļu Čabulītis. Žurka sāka aptaukoties. Vaigi viņai spīdēja, vēlāk sāka rasties pat pakakle, un visi lindraki kļuva par šauriem. Visbiežāk žurka tagad sēdēja gultā, sūkādama cukura graudu un spodrinādama nagus.
Kādu dienu, kad Ješka bija aizgājis medībās, mazie žurcēni izlaisti ārā paskraidīties un vecā žurcene aizgājusi pie drēbnieka, lai tas uzšūtu viņai kādu platāku kleitu, tad vaboļu Auguste pamāja ar taustekļiem un peļu Čabulītis ietecēja pie viņas virtuvē.
Es kaut ko izdomāju,"
viņa teica, klusi čaukstēdama. „Tevjāizliekas par beigtu, tad tu varbūt tiksi no šejienes ārā."
Vaboļu Auguste vēl gribēja daudz ko teikt, bet, kad viņa izdzirda, ka ārpusē žurku Ješka sāka grabināt savas atslēgas un slēdza vaļā dzīvokļa durvis, tad vaboļu Auguste steigšus izbīdīja Čabulīti no virtuves.
Un mazais peļu Čabulītis tūliņ nogāzās uz istabas grīdas un izstiepa asti pavisam taisnu. Kad istabā ienāca vecais žurku Ješka, tad pelēns gulēja kā sastindzis. Viņš nemirkšķināja ne aci un nepakustināja ne ūsiņu.
Žurku Ješka pagrūda Čabulīti ar kāju, apvēla augšpēdu, bet pelēns nekustējās. Tad no virtuves izlīda vaboļu Auguste un nodūca: „Viņš ir beigts. Laikam no bada."
„Hm, hm!" žurku Ješka pavisam neapmierināts nokrekšķinājās.Tad viņš atslēdza durvis, paņēma pelēnu aiz astes un aizvilka uz mēslaini.
„Žēl!" žurku Ješka pie sevis noteica, domīgi kasīdams aiz auss. „Kur nu mēs ņemsim jaunu strādnieku?"
Tad Ješka, lēni klibodams, aizgāja atpakaļ uz savu mājokli, un viņa plikā aste vilkās pa zemi.
Kad viss beidzot bija palicis pavisam klusu, tad peļu Čabulītis lēnām pavēra vienu plakstu un pēc tam otru. Viņš gulēja mēslainē blakus nolauztam tējkannas snīpītim, stikla gabaliņiem, kuri vizuļoja saulē, un baltai krējuma krūzītes osiņai.
Mīksts vējiņš ložņāja ap peļu Čabulīti, un debesis — tās šodien likās tik augstas un tik ļoti, ļoti mīlīgas un siltas.
Peļu Čabulītis piecēlās, paskrēja gabaliņu un palēcās gaisā, paskrēja vēl gabaliņu un atkal palēcās. Viņa actiņas spīdēja un viņa sirsniņa sita: tuk, tuk, tuk.
Un kā gan viņa lai nesistu! Lūk, tur jau redzējās kaņepju mežiņš un aiz tā — Labrenča mājas sūnainais jumts. Uz jumta pīpēja apdrupušais skurstenis un smaidīja laipnās sēnes.
Kad peļu Čabulītis ieskrēja Labrenča pagalmā, tad viņam likās, ka viņš bija tas laimīgākais peļu bērns pasaulē.