Brāļi un māsas lēkāja Čabulītim apkārt uz vienas kājas, un baltajai peļu mammai noripoja divas asaras no atkalredzēšanās prieka. Tad Čabulītis nobučoja maigi mammas degungalu un teica:
„Es tagad mācīšos un būšu viens ļoti labs peļu puika."
Un tiešām — peļu Čabulītis sāka mācīties. Bieži vien baltā pele iegāja virtuvē pie pelēkās Lavīzes, apsēdās pie pavarda un aizrāvusies ilgi stāstīja — cik viņas Čabulītis esot čakls, cik viņš esot apdāvināts un cik viņš labi lasot. No Čabulīša iznākšot profesors!
CŪKU MADES NELAIME
Bija pagājis jau krietni ilgs laiks, kopš rūķu Labrencis bija atvēris savu skolu, un visi dzīvnieki ļoti ātri pieņēmās saprašanā un gudrībā.
Zvirbuļu Tomiņš varēja jau veikli nočiepstēt līdz pat simtam un atpakaļ. Tauriņu Lidulidis laidelēdamies jau saburtoja gandrīz visu, kas bija uzrakstīts uz ceļa stabiem. Pelēkie zirnekļi izskaitīja un zināja, cik viņiem kāju. Bet Jagailis un visas trīs viņa sievas lasīja jau pavisam tekoši. Stārķu Teni gan lasīšana tik daudz neinteresēja. Viņš vairāk nodevās rakstīšanas mākslai. Un rūķu Labrencis vienmēr slavēja stārķu Teņa rokrakstu. Visi burti viņam vienmēr iznākot tik kārtīgi un tik skaidri salasāmi. To dzirdot, stārķu Tenis laimīgi smaidīja, nostājās uz vienas kājas un domāja par to dienu, kad varēs pats uzrakstīt pirmo vēsttuli savai sievai, kura bija palikusi dienvidos un ārstēja tur savu slimo spārnu.
Slieku Cecīlija, zosu Zuze, dunduru Reinis, kaiju Aija un visi citi bija labi skolnieki. Vienīgi nabaga cuku Madei ar mācībām nemaz neveicās. Ja Labrencis uzrakstīja uz lielās skolas tāfeles A un B, tad pat šos divus burtus cuku Made nevarēja iegaumēt un atšķirt vienu no otra. Viņa pat nezināja pateikt, vai tas bija burts vai cipars.
„Cūku Madei ir pavisam stulba galva," gliemežu Kaspars čukstēja simtkāju Pidriķim, pieliecies viņam pie pašas auss.
Bet cūku Made to tomēr bija dzirdējusi, un viņa stipri nosarka, jo viņai bija ļoti kauns, ka par viņas galvu izplatījās tādas nesmukas valodas.
Kad atskanēja zvans un sākās brīvstunda, tad cūku Made tūliņ piecēlās no sava sola un steidzās ārā pa pagalma vārtiem.
Viņa ilgi staigāja pa pļavu te uz vienu pusi, te uz otru, taisni tā, it kā meklētu kaut ko ļoti svarīgu. Beidzot Made nonāca pie zemas mājeles. Tā bija celta no zemēm, un tur dzīvoja kurmju Andrievs. Viņš pašreiz sēdēja uz soliņa mājas priekšā un pīpēja. Kurmju Andrievs bija diezgan paputējis saimnieks. Ceļgali viņam aizvien bija cauri un kājas basas.
„Klausies, Made!" kurmju Andrievs sauca, izņēmis pīpi no mutes. „Ko tu tik cītīgi meklē pa manu pļavu?"
Tad cūku Made pienaca pie kurmja mājeles un piesarkusi tā paklusu teica: „Man esot ļoti stulba galva. Meklēju kādu pūšļotāju, kas to varētu izārstēt."
Kurmis tā viltīgi pasmīnēja un teica: „Tad tu esi atnākusi īstā vietā. Es taisni esmu pūšļotājs — un pie tam vēl ļoti labs."
„Ai, cik patīkami!" iesaucās cūku Made. „Tad jau man nekur tālāk vairs nebūs jāmeklē. Vai tu proti izārstēt stulbu galvu?"
Jā, to kurmju Andrievs protot gan, un šinī slimībā viņam esot pat sevišķi lieli panākumi. Viņš esot jau izārstējis četrpadsmit ūdens vaboles, trīsdesmit septiņus sikspārņus un deviņdesmit divus seskus. Un šie visi esot bijuši ļoti, ļoti stulbi.
„Ak, mīļais Andriev," lūdzās cūku Made, „vai tu nevarētu izārstēt arī mani, man tik ļoti kauns, ka man gadījusies tik stulba galva. Es nespēju atšķirt burtus. Man tie visi liekas vienādi." „Varētu jau pamēģināt," kurmju Andrievs teica, kasīdams aiz auss, „Bet vai tu man varēsi samaksāt par ārstēšanu?"
To dzirdot, cūku Made kļuva ļoti sērīga un ausis viņai noļuka pavisam. Made nebija nekā iekrājusi. Viņai bija tikai tas, kas mugurā.
Kurmju Andrievs brīdi domāja, grozīdams savu mazo astīti no vienas puses uz otru. Tad viņš teica: „Ja tu man atdotu visu to, kas tev uzvilkts mugurā un kājās, tad es tevi varbūt izārstētu."
Nu cūku Made nezināja, ko iesākt. Viņa taču nevarēja iet plika atpakaļ uz skolu! Bet kurmju Andrievs teica, ka labāk būt plikai un ar gudru galvu nekā apģērbtai un stulbai. Tad cūku Made beidzot piekrita. Viņš atdeva kurmim savus brunčus, savu linu kreklu, apakšsvārkus un bikses. Viņa novilka pat abus savus apavus — kreisās kājas vīzi un labās kājas pastalu. Kurmju Andrievs gan noņurdēja, ka viss tas esot jau stipri novalkāts, bet tad paņēma gan drēbes, apavus un ienesa savā mājelē. Kad kurmis atkal no turienes iznāca, tad viņš iznesa prāvu podu un platu otu.
„Tagad es tevi noziedīšu," kurmju Andrievs teica, „un, kad tu aiziesi atpakaļ skolā, tad tava galva vairs nemaz nebūs stulba." Un kurmis nozieda cūku Madi pavisam zaļu. Tad viņa pūšļošana bija galā — un Made varēja iet atpakaļ uz skolu.
Viņa skrēja ļoti ātri un reizēm patt iekviecās no liela prieka.
Vispirms cūku Madi ieraudzīja tās sēnes, kas auga uz Labrenča mājas jumta.
„Cūku Made ir zaļa!" viņas sauca, „cūku Made ir pavisam zaļa!" Labrencis un visi skolnieki pacēla augšup galvas un skatījās uz sēnēm. Neviens nevarēja saprast, ko tās tur tik nesakarīgi klaigāja.
Bet tiešām — kad cūku Made aizelsusies ieskrēja pagalmā, viņa bija pilnīgi zaļa. Aste bija zaļa un zaļas bija pat visas skropstas. Un visur, kur vien Made pieskārās, palika zaļš, eļļains laukums. Bet savādākais bija tas, ka Madei nebija vairs neviena apģērba gabala. Pat kājas bija basas.
„Savāda lieta," Labrencis pie sevis norūca. Bet cūku Made apsēdās savā vietā un smaidīja pavisam laimīgi.
„Es tagad esmu kļuvusi ļoti gudra," viņa teica, „es varu atšķirt visus burtus un visus ciparus."
„Vai tas varētu būt?!" gliemežu Kaspars iesaucās. „Es nu gan tam negribu ticēt."
Tad Labrencis piegāja pie lielās skolas tāfeles un uzrakstīja tur ar krītu A, B un C. Bet atkal nekā. Cūku