Mades galva bija tikpat stulba kā bijusi. Viņa tāpat kā agrāk nevarēja iegaumēt, kurš no burtiem bija A, kurš B un kurš C.
Tad cūku Made sāka šņukstēt un izstāstīja visu par kurmju Andrievu.
„Ak,šis nelietis!" iesaucās Jagailis un dusmīgi sasita spārnus.
„Viņš uzdevies par pūšļotāju!" kladzināja vistas.
«Piekrāpis cūku Madi!" buldurēja tītars.
„Ak vai, ak vai!" raudāja cūku Made, aizklājusi acis ar priekškājām. Ausis viņai bija pavisam noļukušas un aste — tā vairs nebija saritinājusies cūciskā gredzenā, bet no bēdām izstiepusies gluži taisna.
Tad rūķu Labrencis noglaudīja savu sirmo bārdu un teica, ka viņš tūliņ iešot pie kurmju Andrieva, lai viņu nopērtu un dabūtu atpakaļ cūku Mades drēbes, kuras kurmis esot tik negodīgi piesavinājies.
Arī visi Labrenča skolnieki gāja līdzi, jo viņi visi bija noskaitušies uz kurmju Andrievu un gribēja viņu pārmācīt. Tikai slieku Cecīlijai un gliemežu Kasparam bija jāpaliek turpat pagalmā, jo viņi vilkās pārāk lēni un nevarēja tikt citiem līdzi.
Arī sēnes palika mājās, jo viņas nevarēja nokāpt no jumta. Viņas varēja tikai noskatīties, uz kurieni visi aizgāja. Nojumta varēja tālu redzēt.
Labrenčis gāja pa priekšu, drosmīgi izgāzis vēderu un iebāzis rokas savu rūtaino bikšu kabatās. Virs galvas viņam laidās dunduru Reinis un tauriņu Lidulidis, bet aiz muguras soļoja tītaru Buldurs. Tas bija ļoti piepūties, un kurmju Andrievam droši vien no tītara būtu milzīgas bailes, ja viņš to tādu ieraudzītu. Aiz tītara Buldura steidzās visi pārējie: zaķu Bērtulis un kaiju Aija, simtkāju Pidriķis un zvirbuļu Tomiņš, ežu Ādams ar savu sievu, nabaga izkrāsotā cūku Made un visi citi. Viņi izgāja cauri kaņepju mežam un steidzās pāri pļavai uz to pusi, kur redzējās kurmju Andrieva nolaistā mājele.
Bet kas tad tas? Kad visi bija sanākuši ap mājeli, tad viņi redzēja, ka slēģi bija aizvērti un durvis aiznaglotas. Viss bija klusu, un soliņš mājas priekšā tukšs.
Tad kāds ņiprs spradzis uzlēca uz kurmja mājeles skursteņa un pateica, ka kurmis esot aizbēdzis uz pilsētu. Visas cūku Mades drēbes viņš esot iesējis lakatā, pasitis padusē un aizgājis. Pie tam viņš esot savādi smīnējis un teicis, ka atpakaļ gan vairs nenākšot.
„Ak tu palaidnis!" jūras kuilis iesaucās.
„Ai, ai, ai!" noteica Labrencis, kratīdams galvu. „Tās drēbes viņš pārdos un naudu izputinās. Cik slikti!"
Tad visi gāja atpakaļ uz Labrenča skolu, jo te nu vairs nebija ko darīt. Visbēdīgāk soļoja cūku Made. Viņa gāja pati beidzamā un savu zaļo galvu turēja pavisam zenriu.
Stārķu Tenis ieteicās, ka cūku Madei gan nemaz nepiestāvot zaļā krāsa, vajadzētu to pamēģināt nomazgāt. Tad kaiju Aija un stārķu Tenis aizveda cūku Madi uz dīķi. Tur Made mazgājās veselu pusstundu, un beigās zosu Zuze viņai vēl palīdzēja noberzt muguru. Kad Made beidzot izkāpa no dīķa, viņa bija tā tīrākā, tā skaistākā un rožainākā cūka pasaulē.
Pēc tam mazā, raibā jūras cūka, kas bija viens ļoti labsirdīgs dzīvnieks, atdāvināja Madei savu tumšo plecu lakatu. Ja otram bija kāda nelaime, tad taču vajadzēja palīdzēt. Simtkāju Pidriķis vilka nost savus zābakus un zeķes, bet cūku .Madei tie nemaz nederēja, jo bija pārāk mazi.
Tad rūķu Labrencis ietecēja istabā un iznesa Madei savus svētdienas zābakus, kuri gan bija ar ļoti gariem purngaliem, kādus Labrencis parasti valkāja, bet tomēr cūku Madei tie ļoti patika.
Nu arī ežu Ādams negribēja palikt iepakaļ. Viņš atdāvināja cūku Madei savu kabatlakatiņu, to pašu kabat- lakatu, kuru viņam sieva bija dāvinājusi kāzu dienā un uz kuru viņš bija tik ļoti lepns. Katrs saprata, ka tas bija ļoti liels upuris no eža puses. Cūku Made bija milzīgi aizkustināta. Viņa apsolījās turpmāk vienmēr būt kārtīga un nenotraipīt savas drēbes.
Kad nu beidzot Made bija kaut cik apģērbta, tad viņu
nosēdināja pirmajā solā — pašā priekšā, un visi ķērās atkal pie mācībām. Rūķu Labrencis piegāja pie tāfeles un uzrakstīja A, B un C. Un tavu lielu brīnumu — cūku Made pēkšņi varēja atšķirt visus burtus un nosauca katru pareizi, kuru rūķu Labrencis uzrakstīja uz lielās skolas tāfeles.
Labrencis noglaudīja savu bārdu un laimīgi pasmaidīja. Nu viņš beidzot zināja, kas cūku Madei agrāk bijusi par nelaimi: viņa bija sēdējusi pārāk tālu no tāfeles — viņa bija stipri īsredzīga un burtus nemaz nebija varējusi saskatīt!
Tad bagātā baltā pele atvēra savu grezno rokassomu un aizdeva cūku Madei naudu. Bet cūku Made otrā dienā devās uz pilsētu un nopirka sev brilles. Nu bija labi.
Made ātri vien iemācījās lasīt un rakstīt. Drīz vien viņa bija tikusi jau tik tālu, ka mācījās jau pavisam grūtas lietas: reizināšanu un dalīšanu.
„Cūku Madei ir ļoti gudra galva," gliemežu Kaspars čukstēja simtkāju Pidriķim, pieliecies tam pavisam pie auss.
Bet cūku Made to tomēr dzirdēja. Viņa sāka smaidīt, un abi tuklie vaigi nosarka no liela prieka.
KĀ ŽURKU JEŠKA SKOLOJĀS
Bija svētdiena, tāpēc šodien nevienam nevajadzēja mācīties. Katrs varēja darīt, kas viņam patika, un iet, kurp vien gribēja. Skolas pagalms bija pilnīgi tukšs. Labrencis sēdēja savā istabā, pīpēja, ietinies zilā dūmu mākonī, un lasīja biezu grāmatu, kurai bija zeltītas malas. Labrenča kalpone — pelēkā peļu Lavīze bija aiztecējusi pie savas paziņas, turīgās zemes bites, kura dzīvoja aiz mazā zemeņu kalniņa, tanī vietā, kur auga blakām divi deviņvlrspēki. Stārķu Tenis stāvēja savā ligzdā uz vienas kājas un pārdomāja visu, ko šonedēļ bija iemācījies. Zvirbuļu Tomiņš bija aizlaidies uz pilsētu, lai nopirktu kādu mīkstu magoņmaizīti. Peļu bērni skraidīja pa pļavu, ūdensputni plunčājās pa dīķi, un pārējie bija aizklīduši kur nu kurais.