„Pērciet spalvas! Kvarks!
Pērciet labas rakstāmās spalvas!
Kvarks!"
Zosu Zuze tūliņ steidzās uz to pusi, no kurienes atskanēja šie saucieni.
Tur sēdēja zaļais varžu tēviņš, kuru Zuze jau tīri labi pazina. Viņš bija paklājis spožu lēpes lapu un uz tās salicis veselu kaudzi garu, slaidu zosu spalvu. Bet, ja tā labi ieskatījās, tad varēja redzēt, ka visi spalvu gali bija tumši zili, it kā tie jau kādreiz būtu mērcēti tintē.
Tad zosu Zuze nolieca galvu vēl zemāk, un ko viņa ieraudzīja! Cepure viņai no pārsteiguma sašķiebās pavisam uz vienu pusi. Tās taču bija viņas pašas spalvas! Un kura zoss gan nepazītu pati savas spalvas!
„Kustoņi, mīļie!" zosu Zuze iesaucās. „Tās taču ir manas spalvas! Varžu tēviņš viņas nozadzis!"
Un zosu Zuze sāka uztraukumā gadzināt tik stipri, ka
apkārt saskrēja visi tirdzinieki un sāka drūzmēties ap zaļo varžu tēviņu. Žurku Ješka, spraukdamies garām vabolei, izbārstīja viņas skudru olas, kaķu Grietai burzmā pārspiedās krējuma pods — un viss salija uz čurkstes muguras. Citos apstākļos tas būtu bijis viens ļoti liels notikums, bet tagad neviens nepiegrieza vērību kaķu Grietas krējuma podam. Visi skatījās tikai uz zosu Zuzi, uz zaļo varžu tēviņu un uz lēpes lapu, kur bija saliktas garās, slaidās spalvas.
„Šitik negodīgs kustonis," šņāca zosu Zuze, „tāds tūliņ jāliek cietumā," un viņa sāka aiz dusmām sist ar spārniem pret zemi. Tad zaļais varžu tēviņš, kuru sauca par Kvarkšķi, piecēlās un ielika rokas sānos. „Kā jūs iedrošinieties apvainot par zagli mani — vienu no
visgodīgākajiem varžu tēviņiem visā pasaulē! Es savā garajā mūžā vēl nevienam neko neesmu nozadzis!"
• Kvarkšķis brēca.
„Bet kur tad tu ņēmi manas spalvas?" zosu Zuze izsmejoši jautāja. „Dāvinājusi es tev tās neesmu!"
Tad varžu Kvarkšķis sirdīgi piepūta vaigus un sacīja, ka viņš varot arī pateikt, kur spalvas esot dabūjis. Tur jau nemaz neesot ko slēpt! Kādā rītā tās visas peldējušas tanī dīķī, kur Kvarkšķis dzīvojot. Viņš tās izzvejojis, izkaltējis saulītē un atvedis uz tirgu, jo varžu Kvarkšķim pašam tās neesot vajadzīgas.
„Tie ir nieki!" zosu Zuze nikni iesaucās un piespēra ar kāju pie zemes „Kā manas spalvas ar tintainiem galiem varēja iekļūt dīķī! To pasaku tu pats esi izdomājis! Ak, šitādu melīgu kustoni!" Varžu Kvarkšķis gan gribēja vēl ko teikt, lai sevi aizstāvētu, bet viņam neviens vairs neļāva runāt. Lai viņš tik kraujot ķerrā visas spalvas un vedot atpakaļ uz turieni, no kurienes viņš tās tik negodīgi esot nozadzis. Nelīdzēja vairs nekāda pretim runāšana. Kvarkšķis ar pavisam dusmīgu ģīmi krāva ķerrā spalvas un pēc tam sāka stumties uz to pusi, kur gāja ceļš uz Labrenča skolu.
Zaļo varžu Kvarkšķi pavadīja vai visi Bambaliņu ciema iedzīvotāji. Visi bija uz viņu ļoti nikni, jo tik liela zādzība vēl nekad nebija dzirdēta. Lielais pūlis aizgāja līdzi lielu gabalu.
„Tāds neciešams tips!" viens no āpšiem nicinoši teica un nospļāvās caur zobiem. Tad viņš sakārtoja savu punktaino kaklautu un griezās atpakaļ. Mārītes stāvēja, atspiedušas smakrus delnās, un nevarēja saprast, kā godīgais varžu Kvarkšķis varējis izdarīt tādas neticamas lietas! Arī vāveru Vilma teica, ka tā kaut ko viņa no varžu Kvarkšķa nebūtu gaidījusi. Bet godīgo čurksti šis notikums tā bija satraucis, ka viņai sāka pavisam neciešami sāpēt galva. Viņa bija jāapsēdina turpat ielas malā un jāuzliek auksta komprese uz galvas.
Vienīgi sirmais žurku Ješka neko daudz neuztraucās un staigāja, sabāzis rokas bikšu kabatās.
Pa to laiku zaļais varžu Kvarkšķis bija jau nogājis krietni lielu gabalu. Viņam pa priekšu gāja zosu Zuze un vēl vienmēr skaļi iegadzinājās no aizturētām dusmām. Bet Kvarkšķim aiz muguras soļoja divi zaļi sienāži un ļoti stingri uzmanīja, lai zaglīgais varžu tēviņš nekur neaiz- muktu.
Varžu Kvarkšķim gāja ļoti grūti. Saule dedzināja un kaltēja viņa maigo ādu. Ķerra kļuva aizvien smagāka, un brīžam bija tik grūti to pastumt, ka nabaga Kvarkšķim acis spiedās pavisam uz āru.
Kad beidzot bija sasniegts Labrenča pagalms un skolnieki ieraudzīja ķerru pilnu ar garām, slaidām rakst- āmspalvām, tad sākās atkal milzīga kviekšana un kladzināšana, pīkstēšana un dūkšana. Un troksnis kļuva vēl lielāks, kad zosu Zuze pateica, ka zaļais varžu Kvarkšķis esot tas, kas viņiem nozadzis spalvas un tirgojies ar tām Bambuliņu miesta tirgū.
„Cietumā tādu!" sauca ežu Ādams, draudoši sacēlis adatas.
„Pie maizes un ūdens!" buldurēja tītars, sataisījis pavisam briesmīgu seju.
Zaļais varžu tēviņš ļoti nobijās, un viņam sāka trīcēt pakaļkājas. Viņš salika rokas uz mīkstā, raibā vēdera un sāka gauži lūgties, lai apžēlojot. Pirmkārt — viņš jau nemaz neesot vainīgs, un — otrkārt — par to ūdeni viņš vēl neko nesakot, bet maizi gan viņš nemaz neēdot,-un tāpēc viņam cietumā būšot jānomirst badā. Tad stārķu Tenis nostājās svinīgi uz vienas kājas un teica:
„Ja varžu Kvarkšķis būtu vaļsirdīgi atzinies, tad mēs viņu, protams, būtu apžēlojuši. Bet viņš mums grib iestāstīt niekus. Spalvas jau pašas nevar aiziet uz dīķi! Bez tam Kvarkšķis notraipījis naktīs visas mūsu burtnīcas ar tintes traipiem un samaitājis arī manu garo vēstuli, kuru es rakstīju savai sievai. Sods viņam ir jāsaņem!"
„Jāsaņem, jāsaņem!" kladzināja vistas.
„Protams, ka jāsaņem!" uzstājās tītaru Buldurs.
To dzirdot, Kvarkšķis ļoti nobijās. Viņš pieplaka pavisam pie zemes un izskatījās ļoti nelaimīgs.