„Bet kur mēs to Kvarkšķi lai ieslogam?" tauriņu Lidu- lidis iejautājās. „Mums taču cietuma nemaz nav!"
Cietums bija jāuzceļ. Un Labrencis aizsūtīja zvirbuļu Tomiņu uz tuvējo lielāko skudru pilsētu, lai tas tur sarunātu labākos būvju meistarus.
Otrā dienā, kad pie kaņepju meža pieci simti divpadsmit skudras jau bija iesākušas būvēt cietuma pamatus, tad gluži negaidot skolas pagalmā ieskrēja kāds zirneklis. Un viņš bija tā aizelsies, ka vajadzēja nogaidīt labu brīdi, līdz viņš varēja runāt.
„Mani sauc Daniels!" zirneklis beidzot teica un pielīda Labrencim pavisam tuvu, lai tas viņu varētu labāk redzēt. „Es esmu tas pats zirneklis, kurš dzīvoja augšējā loga rūtī un kuru Lavīze izmeta no dzīvokļa."
Tad zirnekļu Daniels drusku atvilka elpu un stāstīja tālāk:
„Un tad; kad es biju izlikts no tās vietas, kur dzimuši un auguši visi mani tēvutēvi, tad manā zirnekļa sirdī sacēlās milzīgas dusmas, un tās auga aizvien lielākas un lielākas, jo es biju ļoti pieķēries tai vietai, kur reiz piedzimu." Un, to stāstot, Daniels turēja savu roku uz tās vietas, kur pukstēja viņa zirnekļa sirds. Tad viņš labu brīdi smagi elsoja un nolaistiem plakstiem stāstīja tālāk:
„Un tad es nolēmu atriebties. Es biju tas, kas naktīs sameta burtnīcas tintes traipus. Es biju tas, kas samaitāja stārķu Teņa vēstuli. Es paņēmu rakstāmās spalvas un dusmās sametu tanī dīķī, kur dzīvoja zaļais varžu Kvarkšķis…"
Visi nu bija tā pārsteigti, ka nevarēja vairs izteikt ne vārdiņa. Zaķu Bērtulis čapstināja muti, simtkāju Pidriķis grozīja acis un gliemežu Kaspars iebēga savā kaulu mājā, lai klusībā visu pārdomātu. Visi klusēja. Tikai zaļais varžu Kvarkšķis laimīgi iesaucās:
„Kvarks! Kvarks!"
„Jā!" zirnekļu Daniels atzinās, „es esmu tas vainīgais. Bet šorīt, kad es aizgāju uz Bambaliņu miestu izlabot savu atspoli, tad es tur dzirdēju, ka manis dēļ apcietināts kāds pavisam nevainīgs. To es nevaru pieļaut!"
„Kvarks! Kvarks!" varžu tēviņš piebilda.
„Kvarkšķis tūlīt jāatbrīvo!" iesaucās rūķu Labrencis.
Tad visi skolnieki saskrēja ap varžu Kvarkšķi un atsēja viņa notirpušās zaļās rokas un kājas.
Pēc tam Labrencis noņēma savu cepuri, kurai bija galā prāvs dzīpara pušķis, noliecās varžu tēviņa priekšā un pazemīgi teica: „Lūdzu atvainošanu savā un visu skolnieku vārdā!"
Varžu Kvarkšķis vispirms izstaipīja savas rokas un kājas. Tad viņš brīdi padomāja un teica Labrencim: „Ja tu apsolies mani izskolot par pagasta rakstvedi, tad es varētu pamēģināt atvainot." Un rūķu Labrencis apsolījās jau šodien sākt zaļā varžu Kvarkšķa skološanu.
Tad arī zirnekļu Daniels nometās skolas pagalmā uz ceļiem un lūdza, lai viņam piedodot. Viņš nekad vairs nebūšot atriebīgs, un bez tam — viņš esot ar mieru noaust katram skolniekam pa lakatam no savām vissmalkākajām dzijām.
Ari visi desmit zirnekļi, kuri dzīvoja Labrenča mājas bēniņos, gauži lūdzās, lai šoreiz piedodot viņu radagabalam. Viņi rūpēšoties par to, lai Danielam vairs nekad neienāktu prātā nekādi stiķi. Bez tam — lai padomājot tik, cik daudz nabaga Danielam nācies ciest, kad viņš bijis padzīts no dzimtās vietas, kur auguši viņa tēvi un tēvutēvi…
Protams, ka zirnekļu Danielam bija jāpiedod.
Tad Labrencis atvēra savas istabas durvis un lūdza zirnekli nākt iekšā. Un zirnekļu Daniels drīkstēja iekārtoties atkal tanī pašā augšējā rūtī, kur viņš jau agrāk bija dzīvojis. Neviens viņu vairs nedzina projām. Tā Danielam bija liela laime. Viņš tūliņ sāka aust apsolītos lakatus, un viņam vairs nekad neienāca prātā atriebīgas domas.
PALIEC SVEIKA, LABRENČA SKOLA!
Vasaras beigās tauriņu Lidulidi sāka mocīt liels gurdenums. Lidulidis teica, ka viņa galva esot tik smaga kā nobriedusi vārpa un tur vairs nekas neejot iekšā. Tāpēc Lidulidis samaksāja skolas naudu par visu to, ko bija iemācījies, un atvadīdamies pateicīgi nolieca savus taustekļus Labrenča priekšā. Tad tauriņu Lidulidis sapli- vināja spārnus un aizlaidās pāri kaņepju mežam kā koka lapa, kas atraisījusies no zara.
Pēc kādām nedēļām arī dunduru Reinis un slieku Cecīlija sāka pakot savas mantas. Cik viņi līdz šim esot iemācījušies, ar to viņu mūžam pietikšot. Tiem abiem piebiedrojās arī simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars, jo viņi visi četri bija vēl vienmēr tādi paši nešķirami draugi kā agrāk.
Viņi izgāja pa skolas vārtiem, draudzīgi rokās sadevušies, un dunduru Reinis dūca sērīgu atvadīšanās dziesmu:
„Paliec sveika, skola!
Zumm!
Kur uz viena sola,
Zumm!
Visi kopā sēdējām,
Ābecīti šķirstījām,
Zumm! Zumm! Zumm!"
Pārējie trīs draugi arī labprāt būtu dziedājuši dunduru Reinim līdzi, bet viņiem visiem bija pārāk vājas balsis.
Kad Jagailis iemācījās reizrēķinu un prata tekoši lasīt, tad arī viņš aizgāja pāri pļavai, lai meklētu sev kādu piemērotu nodarbošanos. Tikai savas trīs sievas viņš vēl
atstāja Labrenča skolā. Viņām vēl bija jāsadēj kāds grozs olu par visu to, ko bija iemācījušās.
„Nu būs jāiet ar! mums," zoss kādu dienu teica tītaram. „Rudens jau pienācis. Mums jāparūpējas par kādu kārtīgu ziemas mājokli, kamēr vēl nav pienācis sals!"
Bet, pirms viņi aizgāja, tītars vēl atvadoties sirsnīgi spieda Labrencim roku un teica, ja vien viņam
laimēšoties apprecēties, tad viņš katrā ziņā sūtīšot Labrenča skolā visus savus bērnus.
Arī baltā pele sāka palikt nemierīga. Rudenī uz laukiem esot garlaicīgi un viņa ilgojoties pēc pilsētas. Pele atvēra savu grezno rokassomu, kurai bija rozā odere, samaksāja Labrencim skolas naudu par sevi un bērniem un sakārtojās ceļam: uzvilka pirkstainos cimdus un atpleta savu raibo saulessargu. Tad viņa aizgāja un viņai līdzi baltie pelēni. Un tiem visiem bija ļoti gudras sejas.