Nu zvirbulis vairs ilgāk nespēja istabā nociesties. Viņš izlaidās pa durvīm, ka nospurkšķēja vien. Šodien bija piedzīvots daudz kas ļoti svarīgs. To visu vajadzēja tūliņ izčivināt tālāk pasaulē.
VIESĪBAS UZ CELMALLAPAS
9
Kas šodien bija par jauku laiku! Zirnekļi auda tīklus no vienas zāles gala uz otru. Sienāži spēlēja, un tauriņi dejoja.
Uz kādas ceļmallapas taciņas malā bija salasījusies viena ļoti patīkama un jautra sabiedrība. Tur kāda trekna slieka, kuru sauca par Cecīliju, bija saaicinājusi viesus, sakūrusi uguni un vārīja biezputru. Viens no viņas viesiem bija gliemežu Kaspars. Viņam bija skaisti ragi ar bumbuļiem galā, un šos ragus Kaspars prata izstiept ļoti garus, bet, ja viņam uznāca slikts garastāvoklis, tad viņš varēja tos ieraut atpakaļ galvā.
Gliemežu Kaspars bija viens stipri jūtīgs kustonis. Viņš bieži vien apvainojās, un viņam uznāca slikts garastāvoklis.
Tāpēc arī gliemežu Kaspars visur nēsāja līdzi savu kaula māju. Ja viņam kas nepatika, tad viņš tūliņ ielīda savā mājā un noslēdza durvis.
Otrs viesis bija simtkāju Pidriķis. Viņš parasti mēdza valkāt brūnus svārkus un ļoti mīlēja iet ciemos.
Trešais viesis bija kāds paresns dundurs caurspīdīgiem spārniem, un viņu sauca par Reini.
Kamēr biezputra vārīdamās pļepēja, tikmēr viesi bija omulīgi atlaidušies uz gludās ceļmallapas un dunduru Reinis stāstīja savus varoņdarbus: kā viņš protot kaitināt govis un cik izveicīgs viņš esot; bet simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars bija no šī stāsta tā aizgrābti, ka klausījās ar vaļējām mutēm. Nē, viņi gan nekad neuzdrošinātos uzbrukt tik lielam lopam kā govij.
Beidzot, pēc krietni ilgas gaidīšanas, biezputra bija gatava. Tad visi ar kopīgiem spēkiem nocēla to no uguns, sasēdās apkārt un sāka mieloties. Biezputra šoreiz bija izvārījusies ļoti garda. Tā apēdās milzīgi ātri. Kad katls bija izēsts, slieku Cecīlija vēl izlaizīja visu katla iekšpusi, bet simtkāju Pidriķis teica, ka tādu gardu putru viņš esot ēdis pirmo reizi savā mūžā, un laizīdamies viņš vēl ilgi sūkāja visas savas kājas.
Pēc lielas izēšanās viesus pārņēma tāds kā nogurums. Nevienam vairs lāgā negribējās tērzēt. Dunduru Reinis bija aizsnaudies. Tāds snaudiens viņam uznāca bieži vien, kad vēders bija pieblīvēts. Gliemežu Kaspars ievilkās savā kaulu mājā un ari ierīkojās uz diendusu, bet simtkāju Pidriķis miegaini žāvājās, turēdams mutei priekšā vienu no savām daudzajām kājām.
Tad negaidot ieradās zvirbuļu Tomiņš. Slieka, viņu ieraudzījusi, stipri nosarka un jutās ļoti neveikli, jo katls bija pavisam tukšs un izlaizīts. Viņai vairs nebija nekā, ar ko pacienāt zvirbuļu Tomiņu. Bet, ja vienTomiņam esot laika pagaidīt, tad slieku Cecīlija varot izvārīt vēl vienu katlu.
„Ko nu! Ko nu!" zvirbulis atmeta ar spārnu. Neesot jau vērts sliekai viņa dēļ tā nopūlēties. Tomiņš jau bija ievērojis, ka slieku Cecīlijas katls izskatījās pārāk mazs, lai rio tā varētu paēst tik liels putns, kāds bija zvirbulis.
Tad Tomiņš pateica, ka viņš šoreiz neesot vis nācis ciemoties, bet gan paziņot kaut ko ļoti svarīgu.
To dzirdot, gliemežu Kaspars tūliņ izbāza ragus no savas kaula mājas, slieka pacēla galvu, simtkājis beidza žāvāties un dunduru Reinis pietrūkās no sava snaudiena.
„Rūķu Labrencis nodibināja skolu!" zvirbuļu Tomiņš priecīgi nočiepstēja.
Simtkāju Pidriķis palika tāds kā domīgs.
„Vai tur varēs mācīties arī tādi sīkumi kā mēs?" viņš beidzot kaunīgi iejautājās. Un, kad zvirbuļu Tomiņš pastāstīja, ka augums nemaz neesot tik svarīgs un skoloties varot katrs, kam vien uz to nesoties prāts, tad visi četri nieki, kas bija salasījušies uz ceļmallapas, kļuva ļoti priecīgi. Viņi visi gribēja iet skolā un katrs parādīja savu prieku, kā vien'mācēdams: dunduru Reinis laimīgi rūca, simtkāju Pidriķis grozīja savu vidukli, slieku Cecīlija jautri locījās, bet gliemežu Kaspars apmierināti šūpoja savus ragus.
Pēc tam simtkājis tūliņ aizsteidzās sameklēt kādu amatnieku, kas varētu pagatavot tādu skolas solu, kurā varētu sēdēt cits citam blakus visi četri draugi, kas šodien bija sapulcējušies uz ceļmallapas. Jā, katrā ziņā viņi gribēja visi sēdēt kopā — vienā solā!
Slieku Cecīlija un gliemežu Kaspars sarunāja jau tūliņ doties uz skolu. Kamēr viņi abi aizlīdīšot, paiešot vesela nedēļa.
Tad arī dunduru Reinis pacēlās gaisā, un viņam bija ļoti augstprātīga seja. „Es drīz būšu visgudrākais dundurs pasaulē!" viņš pie sevis lielīgi dūca un laidās uz to pusi, kur zaļoja kuplas kaņepes. Viņš bija dzirdējis, ka aiz kaņepēm esot Labrenča māja. Mājiņai esot apdrupis skurstenis, un tam apkārt augot lielas un mazas suņu sēnes.
EŽU ĀDAMS UN ZAĶU BĒRTULIS
9
Zvirbuļu Tomiņš palaidās vēl mazu gabaliņu un grozīja acis uz visām pusēm, lai redzētu, vai kaut kur nebūtu vēl kaut kas, kam varētu pastāstīt par jauno Labrenča skolu.
Tad pēkšņi Tomiņš ieraudzīja ežu Ādamu un zaķu Bērtuli. Tie abi stāvēja uz taciņas, plātījās\ar ķepām un sarunājās par ļoti svarīgām lietām. Zaķu Bērtulim bija padusē milzīga kāpostgalva.
To viņš nupat esot nopircis.
Ak tu debestiņ! Zaķis lielījās, kas tā esot par lielisku kāpostgalvu un kas tai esot par sulīgām lapām. Zaķu Bērtulis nevarēja vien beigt slavēt savu pirkumu. Lapas apēdīšot viņš pats, bet kacenu nomizošot un došot savai sievai. Šim jau nu vajadzēja būt sevišķi garšīgam kāpostam.
„Var jau būt," teica ežu Ādams, izvilka kabatlakatiņu un sāka vēdināties. Tagad vasaras vidū dienas laikā esot stipri karsti. Parasti gan ežu Ādams ejot pastaigāties tikai pie vakara, jo karstums viņam nemaz nepatīkot. Bet, tā kā šodien ežu Ādamam bijusi kāda ļoti svarīga izrunāšanās ar tītaru Bulduri, tad viņam vajadzējis iziet tā agrāk no mājām.