Taču mēs nodarbojāmies arī ar nopietniem jautājumiem - sūtījām savus cilvēkus atspoguļot svarīgas tālaika problēmas, piemēram, karu Vjetnamā un badu Biafrā. Mēs jutām, ka esam spējīgi kaut ko mainīt. Tas, ko darījām, bija svarīgi un vienlaikus sagādāja mums prieku. Mēs bijām saliedēta komanda. Pat mana ģimene palīdzēja mums pārdot žurnālu. Mamma ņēma līdzi uz parku kaudzi svaigu eksemplāru un pārdeva tos tur. Ikreiz, kad radās kāda izdevība, mēs to nelaidām garām.
Mēs paplašinājām biznesu - pirmie par pazeminātu cenu sākām pārdot audiokasetes, izsūtot tās pa pastu, - pirmais sludinājums par to tika ievietots pēdējā "Student" numurā. Kad pasta darbinieku streiks pārtrauca mūsu darbību, sākām meklēt citus pelņas ieguves veidus. Mēs nepadevāmies. Mūsu mērķis bija atvērt skaņu ierakstu veikalu, bet mums trūka naudas. Tad pierunājām kāda apavu veikala īpašnieku, lai atļauj mums izmantot savas brīvās telpas. Mēs veltījām visus spēkus, reklamējot atklāšanu, un panācām to, ka veikals kļuva par studentu iemīļotu pulcēšanās vietu. Pēc tam iekarojām otro, tad trešo veikalu. Drīzumā mums bija veikali gandrīz katrā lielākajā pilsētā - bet man vēl nebija divdesmit gadu. Nauda plūda straumēm. Taču es neatslābu. Mēs bijām sasnieguši mērķi, bet man padomā bija vēl citi.
Viens no maniem galvenajiem mērķiem bija tas, ka es, tāpat kā kapteinis Skots, gribēju, lai mana dzīve ir pilnvērtīga. 1984. gadā, kad man palūdza finansēt motorkuteri, kas gatavojās piedalīties regatē un vinnēt "Virgin Blue" Lielbritānijai, es uzreiz piekritu. "Virgin Blue" ir balva tam, kas ātrāk par citiem šķērso okeānu no Amerikas līdz Īrijai. Es teicu, ka pievienošos komandai, un sāku cītīgi trenēties. Bija tikai viena neliela problēma. Mums ar Džoanu teju, teju bija gaidāms bērns, un biju apsolījis būt klāt dzemdībās. Tad paziņoja, ka iestājies lielisks laiks, lai mēs varētu startēt. Atsakoties no dalības, es būtu pievīlis komandu.
Jautāju Džoanai: "Kā lai es rīkojos?"
"Dari to. Brauc!" viņa atbildēja. "Līdz dzemdībām vēl ir divas nedēļas. Tu pagūsi atgriezties."
Mēs devāmies ceļā, šķeldami viļņus ar motorkuteri "Virgin Atlantic Challenger". Brauciena pirmās dienas vakarā saņēmu ziņu, ka man piedzimis dēls - Sems. Mēs izdzērām pudeli šampanieša un turpinājām ceļu. Uzvarētāja balva mums bija gandrīz rokās, kad pie Īrijas krastiem iekļuvām spēcīgā vētrā. Sešdesmit jūdzes pirms finiša mūs skāra milzīgs vilnis. Kutera korpuss sašķēlās uz pusēm, un mēs slīkām.
S O S ! S O S ! S O S !
Mēs atradāmies jūrā, trakojošā vētrā uz maza glābšanas plosta. Kuģis, kas devās uz Ameriku, izglāba mums dzīvību. Bijām cietuši neveiksmi pirmajā mēģinājumā iegūt "Virgin Blue" bet nepadevāmies. Pēc sešiem gadiem es atkal devos ceļā ar "Virgin Atlantic Challenger IT". Viss norisa labi, līdz pamanījām, ka degvielas tvertnēs sūcas iekšā ūdens. Dzinēji noslāpa. Stundām ilgi tīrījām tvertnes un mēģinājām iedarbināt dzinējus. Šķita, ka tas ir bezcerīgi. Beidzot citi teica, ka laiks mest mieru. Viņi nolēma, ka viss ir pagalam. Bet es zināju, ka tā ir mūsu pēdējā iespēja. Ja mēs to nepaveiksim tagad, tad neizdarīsim nekad. Man viņi bija jāpārliecina nepadoties. Un es teicu: "Klau, mums tas jāizdara. Pamēģināsim."
Mēs bijām pilnīgi izvārguši. Acis bija apsārtušas aiz noguruma. Visiem bija nelabi. Mēs ienīdām kuteri. Mēs ienīdām jūru. Mums gribējās gulēt vismaz nedēļu.
"Mums jāturpina!" es iebrēcos.
"Labi," viņi piekrita. "Pamēģināsim pēdējo reizi."
Mums kaut kā izdevās iedarbināt dzinējus, un mēs sākām braukt. Taču nekādu cerību nebija. Mēs bijām tik ļoti atpalikuši no citām komandām, ka šķita - nav pat jēgas mēģināt. Tomēr mēs turpinājām braukšanu, atgūdami laiku. Galu galā pārspējām rekordu tikai par divām stundām un deviņām minūtēm, bet pārspējām! Mācība, kuru biju guvis un kurai sekoju visu mūžu, ir mēģināt un mēģināt, bet nekad nepadoties.
Dienu pēc tam, kad bijām ieguvuši "Virgin Blue", kāds zviedrs Pērs Lindstrands uzaicināja mani atkal šķērsot Atlantijas okeānu - ar karstā gaisa balonu.
Es atcerējos savu veco varoni - kapteini Skotu. Viņš bija lidojis ar balonu virs Dienvidpola. Bet es nekad līdz šim nebiju lidojis ar gaisa balonu. Neviens vispār nebija lidojis tik tālu ar gaisa balonu. Tas bija neprāts. Tas bija pārāk riskanti. Turklāt manas kompānijas darījumi sasniedza simtiem miljonu sterliņu mārciņu. Kas notiks, ja es aiziešu bojā?
Vārdu sakot, problēmu netrūka. Bet nespēju noraidīt šo izaicinājumu un palaist garām izdevību pamēģināt ko jaunu. Un es teicu sev: "Saņem drosmi un dari!"
Taču vispirms pajautāju Pērām: "Vai tev ir bērni?"
"Jā," viņš teica. "Man ir divi bērni."
Tas mani nomierināja - ja jau viņš ir gatavs riskēt, tad arī es varu. Es paspiedu viņam roku un teicu, ka lidošu kopā ar viņu.
Vienmēr saku cilvēkiem, ka vajag visu kā nākas izplānot un sagatavoties, ja grib kaut ko paveikt labi. Mēs ar Pēru devāmies uz Spāniju, lai iemācītos lidot ar gaisa balonu. Toreiz vēl nezināju, ka šīs mācības izglābs man dzīvību.
Starp citu, es uzzināju, ka jebkurš karstā gaisa balons darbojas ar degvielu, kas sadegot sasilda balonā gaisu. Karstais gaiss ceļas augšup un tāpat arī balons. Ja degviela netiek sildīta, gaiss atdziest, un balons nolaižas zemāk. Vadot balonu, lidotājam ir jāsilda vai jādzesē gaiss, lai balons noturētos vajadzīgajā līmenī un lidotu tajā virzienā, kurp pūš vējš.
Vēji un gaisa strāvas pūš no Amerikas uz Eiropu. Mēs startējām no Amerikas un pēc divdesmit deviņām stundām jau bijām virs Īrijas. Mēs bijām pirmie, kas šķērsoja Atlantijas okeānu karstā gaisa balonā. Atlika tikai viena problēma - nolaišanās. Mums bija palikušas pilnas degvielas tvertnes, bet nolaisties ar tām uz zemes bija pārāk bīstami. Mēs varējām ciest avāriju un sadegt. Nolēmām nolaisties zemāk un izmest tvertnes klajā laukā. Samazinājām balonā liesmu un nolaidāmies pēc iespējas zemāk, pēc tam nometām tvertnes. Tagad balons bija zaudējis pārāk daudz svara. Tas, kļuvis nevadāms, pacēlās debesīs, tāpat kā bumbiņa atlec no grīdas.
"Nolaidīsimies pie krasta - tā mēs neapdraudēsim cilvēkus," sacīja Pērs.
Mēs ielidojām biezā miglā un pārlidojām piekrasti. Draudīgi melnā jūra bangojās. Ja mēs tajā nolaistos ar balonu, varētu noslīkt. Es uzvilku glābšanas vesti. Negaidīti Pērs - no septiņpadsmit metru augstuma - ielēca ledainajā jūrā. Atbrīvojies no viņa svara, balons strauji uzšāvās gaisā, un manam lēcienam tas jau bija par augstu. Es biju pamests likteņa varā.
Es lidoju augstāk un augstāk pretī mākoņiem. Vējš nesa mani uz ziemeļiem, Skotijas virzienā. Biju viens lielākajā jebkad uzbūvētajā gaisa balonā. Degvielas man pietika aptuveni stundai. Kad tā beigsies, iekritīšu jūrā. Es mēģināju ieslēgt rāciju. Tā nedarbojās. Nezināju, ko lai iesāk. Varēju izlēkt ar izpletni vai palikt grozā. Es paņēmu bloknotu un ierakstīju: "Džoana, Holij, Sem, es mīlu jūs!"
"Kamēr esi dzīvs, var kaut ko darīt," sev teicu. "Gan jau kaut kā izķepurošos." Un es tiešām izķepurojos. Kad balons nodreifēja lejā, pie pelēkās jūras, es caur mākoņiem ieraudzīju helikopteru. Viņi meklēja mani! Es pamāju viņiem, un glābēji helikopterā man atmāja. Tagad es biju drošībā.
Nonācis tuvāk viļņiem, ielēcu jūrā, tālāk no balona. Zaudējis manu svaru, tas tūdaļ uzšāvās gaisā un izzuda skatienam. Helikopters izvilka mani no ledusaukstā ūdens. Es apvaicājos par Pēru, bet glābēji bija nosprieduši, ka viņš ir kopā ar mani. Pērs atradās jūrā jau vairākas stundas. Vajadzēja viņu nekavējoties atrast. Pateicu viņiem, kur Pērs aptuveni varētu būt, un viņš tika izglābts, iekams vēl paguva nosalt.