Pērs piespieda tukšās degvielas tvertnes nomešanas pogu. Lidgrozs tūdaļ sasvērās uz sāniem. Grīda izliecās, un es uzgrūdos Pēram. Mēs ar šausmām konstatējām, ka no viena borta norāvusies ne vien tukšā, bet arī divas pilnās degvielas tvertnes. Katra no tām svēra tonnu. Mēs bijām sasvērušies uz sāniem un zaudējuši līdzsvaru, turklāt mums bija pārāk maz degvielas, lai regulētu augstumu un atrastu pareizo vēja virzienu, tādēļ sapratām, ka nespēsim aizlidot līdz ASV. Kļuvis par trijām tonnām vieglāks, balons strauji uzšāvās gaisā. Mēs tik ātri iekļuvām gaisa strāvā, ka gluži kā lode izsitām "stikla griestus" un turpinājām celties gaisā. Pērs izlaida mazliet gaisa no balona, tomēr mēs cēlāmies aizvien augstāk un augstāk.
Mūs brīdināja, ka lidgrozā stikla kupols uzsprāgs 43 000 pēdu augstumā, bet mūsu plaušas un acis tiks izrautas no ķermeņa. 41 000 pēdu augstumā mēs sastapāmies ar nezināmo. Drīz vien tika sasniegta bīstamā 42 500 pēdu atzīme. Mums nebija ne jausmas, kas notiks turpmāk. Tagad mēs bijām tādā augstumā, kādu nebija sasniedzis neviens gaisa balons, tikai lidmašīna "Concorde". Taču beidzot celšanās mitējās. Gaiss apvalkā atdzisa, un mēs sākām krist lejā. Mums negribējās izšķiest degvielu, bet, lai apturētu krišanu, nācās to darīt.
Mēs nevarējām nolaisties okeānā, tādēļ ka nebija neviena, kas mūs glābtu. Varējām izvilkt vēl kādas trīsdesmit stundas gandrīz bez degvielas, bet, lai sasniegtu zemi, bija jālido ātrāk, nekā jelkad agrāk bija lidojis kāds balons. Tas nozīmēja, ka pastāvīgi jāatrodas gaisa strāvas pašā centrā, simt jardu6 platā joslā, kas šķita neiespējami.
Pēdējais piliens bija tas, ka mēs zaudējām radiosakarus. Bijām pavadījuši gaisā jau vairākas stundas, un Pērs bija pagalam izvārdzis. Viņš apgūlās un aizmiga nāves miegā. Es biju pamests likteņa varā. Neticu Dievam, bet todien man šķita, ka sargeņģelis nolaidies lidgrozā un palīdz mums. Ierīces rādīja, ka mēs sākam uzņemt ātrumu, aizvien straujāk un straujāk. Man šķita, ka sapņoju, tādēļ sāku plikšķināt sev pa vaigiem, lai pārliecinātos, ka esmu nomodā. Mēs lidojām ar ātrumu 80 jūdzes stundā, tad 180, pēc tam 200 un beidzot - 240 jūdzes stundā. Tas bija kaut kas neredzēts un brīnumains.
Es jutos galīgi pārguris, gluži kā apdullis no narkotikām. Kad ieraudzīju dīvainas, mirgojošas uguntiņas caur stikla kupolu, nodomāju, ka redzu spokus. Es raudzījos uz tām kā sapnī, kamēr aptvēru, ka tās ir sasalušās degvielas degošās pikas, kas krita gar lidgrozu. Laukā bija mīnus septiņdesmit grādu. Ja šāds kvēlojošs akmens trāpīs kupolā, tas uzsprāgs.
"Pēr!" es iebrēcos. "Mosties! Mēs degam!"
Pērs tūdaļ pamodās. Viņš uzreiz zināja, kas jādara. "Pacel balonu 40 000 pēdu augstumā, tur gandrīz nav skābekļa," viņš sacīja. "Tad uguns mitēsies."
Tikai 43 000 pēdu augstumā liesmas apslāpa, un mēs atkal sākām nolaisties. Taču mēs bijām izniekojuši dārgo degvielu piespiedu situācijā. Pēkšņi sāka darboties radio. Kāda balss ziņoja: "Persijas līcī sācies karš. Amerikāņi bombardē Bagdādi." Tas šķita nereāli - kamēr atradāmies pie kosmosa robežas, uz Zemes bija sācies karš.
Mūsu komanda uz Zemes ziņoja, ka gaisa strāva, kurā mēs iekļuvām, bija mainījusi virzienu. Tagad tā būtu aiznesusi mūs atpakaļ uz Japānu. Mums bija nekavējoties jānolaižas zemākā strāvā, kas virzījās uz Arktiku. Mēs nolaidāmies līdz 30 000 pēdu augstumam, tad stundām ilgi lidojām ar sasvērušos lidgrozu, mūsu ātrums bija divsimt jūdžu stundā. Galu galā mēs piezemējāmies sniega vētrā uz sasaluša ezera pašos Kanādas ziemeļos - neapdzīvotā vietā, kas bija 200 reižu lielāka par Lielbritāniju. Mēs bijām nonākuši tik tālu no zināmām trasēm, ka glābējiem bija vajadzīgas astoņas stundas, lai tiktu līdz mums. Tikmēr mēs bijām sasaluši ragā.
"Nākamreiz lidosim apkārt zemeslodei," Pērs sacīja.
Es iesmējos, taču zināju, ka nespēšu turēties pretī izaicinājumam. Pēc dažiem gadiem mēs veicām šādu mēģinājumu, bet kāds mūs jau bija apsteidzis. Tagad es plānoju doties kosmosa ceļojumā, jaunā, lielā piedzīvojumā, kuru organizē "Virgin Galactic".
Pirms paša lidojuma pāri Klusajam okeānam mana meita Holija atsūtīja man faksu: "Ceru, ka jums nebūs jānolaižas ūdenī un jācieš avārija. Novēlu veiksmīgu nolaišanos uz sauszemes."
Tā ir lieliska metafora, kas raksturo manu dzīvi. Man ir veicies. Līdz šim visas manas nolaišanās bijušas laimīgas. Es uzskatu, ka rakstnieks un alpīnists Džeimss Ulmens trāpīgi raksturojis problēmu, sacīdams: "Izaicinājums ir visas cilvēces darbības būtība un virzošais spēks. Ja ir okeāns, - mēs to šķērsosim. Ja ir slimība, - mēs to izārstēsim. Ja pastāv netaisnība, - mēs to labosim. Ja ir rekords, - mēs to pārspēsim. Ja ir virsotne, - mēs to ieņemsim." Es viņam pilnībā piekrītu un esmu pārliecināts, ka mēs allaž izaicināsim sevi.
6 - jards = 3 pēdas = 0,9144 m.
5. STĀVI STINGRI UZ KĀJĀM!
Paļaujies uz sevi!
Tiecies pēc saviem sapņiem,
bet dzīvo reālā pasaulē!
Strādā kopā ar citiem!
Ja gribi pienu, nesēdi uz soliņa ganību vidū, gaidot, ka govs pati pienāks tev klāt un ļaus sevi izslaukt. Šo veco teicienu bieži atkārtoja mana māte. Un vēl viņa šad tad piebilda: "Rikij, nesēdi! Ej un noķer govi."
Senā truša gaļas pīrāga receptē teikts: "Vispirms noķeriet trusi!" Ņemiet vērā - nav teikts: "Vispirms nopērciet trusi vai sēdiet un gaidiet, kamēr kāds jums to atnesīs."
Šādas mācības, kuras man sniedza māte kopš agras bērnības, arī veidoja mani par patstāvīgu cilvēku. Tās mācīja man patstāvīgi domāt un darīt.
Senāk tas bija britu dzīves princips, bet tagadējie jaunieši vēlas, lai viņiem visu pasniedz gatavu. Iespējams, ja visi vecāki būtu tādi kā manējie, mūsu nācija kļūtu par uzņēmīgiem cilvēkiem, kādi kādreiz bijuši angļi.
Kad man bija četri gadi, mamma reiz apturēja mašīnu dažas jūdzes no mūsu mājas un teica, lai pats atrodu ceļu pāri laukam uz mājām. Viņa to pārvērta par rotaļu, - un es biju priecīgs, ka varu tajā piedalīties. Tomēr tas jau bija izaicinājums. Jo lielāks es augu, jo uzdevumi kļuva sarežģītāki.
Kādā agrā ziemas rītā mamma mani pamodināja un lika saģērbties. Bija tumšs un auksts, taču es izrāpos no gultas. Viņa iedeva man līdzi iesaiņotas pusdienas un ābolu. "Ūdeni tu pats ceļā atradīsi," teica mamma, sūtīdama mani braucienā ar velosipēdu uz dienvidu piekrasti piecdesmit jūdzes no mājas. Bija vēl krēsla, kad devos ceļā. Es pārnakšņoju pie radinieka un nākamajā dienā atgriezos mājās. Jutos ļoti lepns. Cerēju, ka mani sagaidīs ar prieka saucieniem, bet mamma tikai noteica: "Malacis, Rikij! Vai bija jauki? Bet tagad skrien pie vikāra, viņš vēlas, lai tu palīdzi viņam saskaldīt malku."
Dažiem šāda audzināšana var šķist skarba. Taču manā ģimenē visi ļoti mīlēja cits citu. Mēs bijām saliedēta ģimene. Vecāki gribēja, lai mēs būtu stipri un paļautos uz sevi. Tētis vienmēr bija gatavs mūs atbalstīt, bet mamma mudināja, lai mēs visu darītu, kā nākas. No viņas es uzzināju, kas ir bizness un nauda. Viņa bieži sacīja: "Uzvarētājs iegūst visu" un "Piepildiet savus sapņus!" Mamma zināja, ka jebkurš zaudējums ir netaisns, - bet tāda ir dzīve. Nav pārāk prātīgi mācīt bērniem, ka viņi var vienmēr uzvarēt. Reālā dzīve ir cīņa.