Džeks Londons
«EK JŪS! EK JŪS! EK JŪS!»
Tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa neatšķaidītu, pirmo malciņu iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad regulāri atkārtodams šo nodarbību augu dienu līdz pat gulētiešanai, kas parasti notika ap pusnakti. No divdesmit četrām stundām viņš gulēja tikai piecas, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi piedzēries. Abus mēnešus, ko nodzīvoju pie viņa Oolongas atolā, ne brītiņu netiku šo vīru redzējis skaidrā. Viņš taču gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stāvokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.
Viņa vārds bija Makelisters. Vīrs bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš lēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku manījis, ka jel lāsīte būtu izlaistījusies. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Mela- nēzijā, klaiņodams no Vācu Jaungvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā iesakņojies šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer». Arī sarunās ar mani viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Makelisters bija sīks, sažuvis vīrelis, no iekšpuses svilinošu dzērienu, no ārpuses svilinošas saules- no- ārdēts. īstenībā viņš vairs bija tikai sārņu pikucis, ne cilvēks, vēl galīgi neatdzisusi lavas drupača, kam mazliet dzīvības iekšā; kustējās viņš stīvi un pēkšņiem rāvieniem kā automāts. Spējāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Šis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.
Toties vara, ar kādu viņš valdīja, bija neizmērojama. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Atola iekšējā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa palīdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi stalta auguma vīri un sievietes, daudzi līdz sešu pēdu garumā un savu pārsimt mārciņu svarā. Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, niecīgs sīktirgotājs un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Ja viņš teica «šurp», tie ieradās; ja viņš teica «prom», tie pazuda. Tie neuzdrīkstējās apšaubīt ne viņa gribu, ne viņa lēmumus. Viņš bija tik sīkumaini kašķīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personiskajās darīšanās. Kad Nugu, karaļa meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības nenotika. Kad karalis vēlējās nopirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija Sabiedrībai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu nedrīkstēja izlietot citām vajadzībām.
Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši briesmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem neticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi iet secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas, pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādas burvestības. Tomēr Makelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesagraujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepiemetās ne ļaundabīgās čūlas, ne riebīgās ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesūcināts ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev piemērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, nonākuši viņa viskija piesātinātajā dvašā, brāzmām vien birst zemē kā sīksīkas pelnu plēnītes. Neviens viņu nemīlēja, pat ne baktērijas, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.
Es biju nesaprašanā. Nespēju aptvert, kālab gan pieci tūkstoši iezemiešu pacieš šo tirānu izčākstējušas garneles izskatā. Tīrais brīnums, ka viņš jau sen nebija ņēmis galu pēkšņā nāvē. Pretstatā bailīgajiem melanēziešiem šejienieši bija lepni un kareivīgi ļaudis. Lielajā kapsētā kapu kopiņu galvgaļos un kājgaļos vēl gulēja asiņainās pagātnes liecinieki — vaļu tauku kasīkļi, vecas, sarūsējušas bajonetes un dunči, vara bultas, stūres ķēdes, harpūnas, ar bumbām šaujamu lielgabalu stobri, ķieģeļi, kas varēja būt nākuši vienīgi no vaļu mednieku kuģa kausējamās krāsns, un senas bronzas lauskas no sešpadsmitā gadsimta — tās apstiprināja leģendas par pirmajiem spāņu jūras braucējiem šajās zemēs. Kuģis pēc kuģa bija trau- kuši nest nelaimi Oolongai. Vēl pirms nepilniem trīsdesmit gadiem vaļu ķērājs «Blennerdeila», iebraucis lagūnā salabot bojājumus, tika iznīcināts līdz ar visu ekipāžu. Tādā pašā veidā gāja bojā arī sandalkoku tirdzniecības kuģa «Gasketa» apkalpe. Lielo franču barku «Tulona», kas bezvēja dēļ kavējās atolā, salinieki ieņēma pēc sīva kautiņa un nogremdēja Lipau šaurumā, vienīgi kapteinim un nedaudziem matrožiem izdevās izglābties lielajā kuģa laivā. Spāņu kuģa bronzas lūžņi vēstīja par to, kā pazudusi viena no.pirmajām pētniecības ekspedīcijām. Tas viss ir vēstures materiāls, un dokumentus par to, atzīmētus pēc kuģu nosaukumiem, var atrast Klusā okeāna Dienvid- jūru kuģniecības direkcijā. Bet šī te bija cita — nerakstītā vēsture, ko man tagad vajadzēja iepazīt. Un šai mācības laikā es nevarēju vien beigt brīnīties, kālab pieci tūkstoši mežonīgu iezemiešu atstāj pie dzīvības vienu vienīgu deģenerējušos skotu despotu.
_ Kādā tveicīgā pēcpusdienā mēs abi ar Makelisteru sēdējām verandā, raudzīdamies pāri lagūnai, kas zaigoja brīnumainās dārgakmeņu nokrāsās. Mums aizmugurē aiz simt jardu platās, palmām apaugušās smilšu strēmeles pret rifu krākdama brāzās ārējā bangotne. Bija šausmīgi karsts. Mēs atradāmies uz ceturtā dienvidu platuma grāda, un saule, pirms dažām dienām šķērsojusi ekvatoru savā ceļojumā uz dienvidiem, stāvēja mums tieši virs galvas. Nepūta ne mazākā vēsmiņa — ūdens līmenis pat neietri- zuļojās. Dienvidaustrumu pasātu laiks tuvojās beigām, un ziemeļrietumu musoni vēl nebija sākuši pūst.
— Dejot viņi nejēdz ne vella, — Makelisters noteica.
Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas neka papuasiem, bet Makelisters to neatzina — nekāda cita iemesla dēļ kā vienīgi aiz sava kašķīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolongas iemītnieku dejas.
— Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, līguma algotnim, kas izpildīja pavāra un galvenā sulaiņa pienākumus. — Ēi, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manisl
Zēns aizskrēja, un drīz ieradās pirmais ministrs, kas uztraucies un nelaimīgs garum gari taisnojās. īsi sakot, karalis guļot — un viņu nedrīkstot traucēt.
— Karalis gauži stipri midzis būt, — ministrs nobeidza savu runu.
Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanas ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal atgrieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās lieliski, it īpaši karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un trīs collas garš. Viņa sejā jautās ērgļa vaibsti, kādi tik raksturīgi Ziemeļamerikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks — kā pēc izskata, tā pēc_izcelsmes. Klausoties karalim acis liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību viņš izpildīja Mak- elistera pavēli sapulcināt ciematā pāris' simtu vislabāko dejotāju — gan vīriešus, gan sievietes. Un tad viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas vis nemodināja mīlestību pret Makelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un nievām.