Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amortizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranžajiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».
Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.
Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzinēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču liesmas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.
Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinājās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tūlīt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.
Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.
Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.
Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Rogovs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.
Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.
Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvniekam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aizliegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairākas rokas.
Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka raķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepaspēja.
10
— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …
Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.
Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.
— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.
Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.
— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!
— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecākais operators nomurmināja.
— Manai noteikti, — Govors norūca.
— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.
— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to neatradīs arī Gerts — lai…
Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tukšojas zāle.
— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.
— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …
— Kā tā?
— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinājumu.
— Kādu īsti?
— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!