— Būs ārkārtīgi grūti noteikt, kas īstenībā skapjos bijis iekšā, — otrs teica, — jo seifu nomniekiem nav bankai jāziņo, ko viņi glabā savos nodalījumos.
— Dažs labs var pateikt, ka viņam tur bijuši ieslēgti briljanti par simttūkstoš markām, kaut gan patiesībā tur bijis tikai nevērtīgas papīrnaudas blāķis vai ducis alpaka karošu, — pirmais piebilda. Un abi nosmējās.
Gluži tāpat ies arī man, Emīls skumīgi nodomāja. Es sacīšu, ka Grundeisa kungs nozadzis man simt četrdesmit markas. Bet zaglis teiks, ka tā ir nekaunība no manas puses, tur bijušas tikai trīs markas piecdesmit feniņi. Sasodīta būšana!
Konduktors nāca durvīm arvien tuvāk. Nu jau viņš stāvēja durvīs un skaļi jautāja:
— Kam vēl nav biļetes?
Viņš noplēsa garas, baltas strēmeles un ar knaiblēm izknieba tajās veselu rindu caurumiņu. Cilvēki uz platformas deva viņam naudu un saņēma par to biļetes.
— Nu un tu? — viņš noprasīja zēnam.
— Es esmu pazaudējis naudu, konduktora kungs, — Emīls atbildēja. Zādzībai taču neviens nebūtu ticējis.
— Pazaudējis naudu? Zinām jau, zinām. Un uz kurieni tu brauc?
— To… to es vēl nezinu, — Emīls stomījās.
— Tā, nu tad kāp nākamajā piestātnē ārā un vispirms izdomā, kur tev jānokļūst.
— Nē, tā nevar. Man te jāpaliek, konduktora kungs. Lūdzu, lūdzu!
— Ja es tev saku, ka jāizkāpj, tu izkāpsi. Saprati?
— Dodiet šim zēnam biļeti! — tad ierunājās kungs, kas bija lasījis avīzi. Viņš sniedza konduktoram naudu. Konduktors iedeva Emīlam biļeti un stāstīja kungam:
— Jūs nevarat iedomāties, cik daudz puiku ik dienas te iekāpj un grib iestāstīt, ka aizmirsuši naudu. Vēlāk viņi zobojas par mums.
— Sis te par mums nezobosies, kungs atbildēja.
Konduktors iegāja atpakaļ vagona.
Es ļoti pateicos, mans kungs! — Etnīls sacīja.
Lūdzu, nav ko pateikties, — kungs noteica un turpināja lasīt avizi.
Tad tramvajs no jauna pieturēja. Emīls izliecās ārā un vēroja, vai neizkāpj cilvēks ar stīvo platmali. Bet nekas nebija redzams.
— Vai jus man nepateiktu savu adresi? — Emīls jautāja kungam.
— Kālab?
Lai varētu jums atdot naudu, tiklīdz man tā būs. Es laikam palikšu Berlīnē kādu nedēļu, un tad es iegriezīšos pie jums. Mans uzvārds ir Tišbeins. Emīls Tišbeins no Neištafes.
— Nē, — kungs sacīja, — biļeti pats par sevi saprotams tev dāvinu. Vai iedot vēl drusku naudas?
— Nekādā gadījumā, — Emīls stingri paziņoja, — to es nepieņemtu.
— Kā nu vēlies, — kungs noteica un skatījās atkal avīzē.
Tramvajs brauca. Tad apstājās. Un brauca atkal tālāk.
Emīls izlasīja skaistās, platās ielas nosaukumu — Ķeizara aleja. Viņš brauca un nezināja, kurp. Otrā vagonā sēdēja zaglis. Varbūt tramvajā sēdēja un stāvēja vēl citi zagļi? Neviens nelikās gar viņu ne zinis. Svešais kungs gan bija uzdāvinājis Emīlam biļeti. Taču tagad viņš jau atkal lasīja avīzi.
Pilsēta bija tik liela. Un Emīls bija tik mazs. Neviens cilvēks nevēlējās uzzināt, kāpēc viņam nav naudas un kāpēc viņš nezina, kur viņam jāizkāpj. Četri miljoni cilvēku dzīvoja Berlīnē, un neviens neinteresējās par Emīlu Tišbeinu. Nevienam nav daļas par citu rūpēm. Katram pietiek ar paša rūpēm un priekiem. Un, ja kāds saka: man tiešām ļoti žēl, — tad bieži vien tas nozīmē, ka viņš nedomā neko vairāk kā tikai: cilvēk, kaut tu mani liktu mierā!
Kas notiks? Emīls smagi nopūtās. Un viņš jutās ļoti, ļoti vientuļš.
Septītā nodaļa
Liels satraukums Šumaņa iela
Kamēr Emīls stāvēja simt septiņdesmit septītās līnijas tramvajā un brauca pa Ķeizara aleju, nezinādams, kur nonāks, vecmāmiņa un viņa māsīca Ponija Cepurīte gaidīja viņu Fridriha ielas stacijā. Viņas bija nostājušās pie puķu kioska, ka bija norunāts, un nemitīgi skatījās pulkstenī. Garām gāja daudz cilvēku. Ar koferiem, kastēm, kārbām, ādas somām un puķu pušķiem. Bet Emīla nebija.
— Viņš laikam ir varen izaudzis, vai ne? — Ponija Cepurīte jautāja un grūstīja savu mazo, niķelēto velosipēdu šurp un turp. Patiesībā viņai nemaz nebija vajadzējis to ņemt līdzi. Bet viņa tik ilgi bija činkstējusi, ka vecmāmiņa piekrita: «Ņem jau, ņem, auša!» Patlaban šī «auša» bija labā omā un jau priecājās, ar kādu cieņu Emīls to aplūkos.
— Noteikti viņš to atzīs par lielisku, — viņa pārliecināti noteica.
Vecmāmiņa kļuva nemierīga.
— Es tikai gribētu zināt, ko tas nozīmē. Pulkstenis ir jau divdesmit minūtes pāri sešiem. Vilcienam taču sen vajadzēja būt klāt.
Viņas nogaidīja vēl dažas minūtes. Tad vecmāmiņa sūtīja meiteni apjautāties. Ponija Cepurīte, protams, ņēma divriteni līdzi.
— Kontroliera kungs, vai jūs nevarētu man paskaidrot, kur palicis Neištates vilciens? — viņa jautāja ierēdnim, kas ar knaiblēm stāvēja pie barjeras un uzmanīja, lai ikviens, kurš gribēja tikt viņam garām, uzrādītu biļeti.
' — Neištate? Neištate? — viņš apdomājās. — Ak tā, astoņpadsmitos septiņpadsmit! Tas vilciens sen ir pienācis.
— Vai, cik žēl! Mēs tur pie puķu kioska gaidām manu brālēnu Emīlu.
— Ļoti priecājos, — vīrietis atbildēja.
— Kāpēc jūs par to priecājaties, kontroliera kungs? — Ponija ziņkāri apjautājās, ar savu riteņa zvaniņu spēlēdamās.
Ierēdnis neatbildēja un uzgrieza meitenei muguru.
— Jūs gan esat jocīgs zēns, — Ponija aizvainota noteica.
— Uz redzēšanos!
Daži cilvēki iesmējās. Ierēdnis saīdzis iekoda lūpā. Ponija Cepurīte rikšoja uz puķu kiosku.
— Vecmāmiņ, vilciens jau sen pienācis!