— Kas gan varēja atgadīties? — vecā dāma prātoja. — Ja viņš nemaz nebūtu izbraucis, viņa māte būtu mums telegrafējusi. Vai viņš būtu izkāpis nepareizā stacijā? Bet mēs taču visu tik sīki aprakstījām!
— Es netieku gudra, — Ponija vīzdegunīgi apgalvoja.
— Viņš noteikti ir izkāpis citā stacijā. Puikas reizēm *ir šausmīgi mu|ķi. Varu saderēt! Tu redzēsi, ka man būs taisnība.
Un, tā kā viņām nekas cits neatlika, viņas atkal sāka gaidīt. Pagāja piecas minūtes.
Vēlreiz piecas minūtes.
— Tam taču nav nekādas nozīmes, — Ponija sacīja vecmāmiņai. — Mēs varam sapelēt gaidīdamas. Varbūt te ir vēl kāds cits puķu kiosks.
— Tu jau vari apskatīties. Bet nepaliec pārāk ilgi!
Cepurīte ņēma atkal savu divriteni un devās pārlūkot staciju. Otra puķu kioska nebija. Tad viņa vēl apbēra ar jautājumiem divus stacijas darbiniekus un lepni nāca atpakaļ.
— Neviena cita puķu kioska nav, — viņa paziņoja. — Tas jau arī būtu komiski. Ko es vēl gribēju teikt? Pareizi, nākamais vilciens no Neištates šeit pienāk divdesmitos trīsdesmit trijās. Tas ir īsi pēc pusdeviņiem. Tagad varam mierīgi iet mājās. Un tieši astoņos es atbraukšu šurp ar savu riteni. Ja viņš tad vēl nebūs klāt, tad viņš dabūs no manis baigo vēstuli.
— Izsakies drusku pieklājīgāk, Ponij!
— Viņš dabūs no manis niknu vēstuli — tā arī var teikt.
Vecmāmiņa noraizējusies purināja galvu.
— Tā lieta man nepatīk. Tā lieta man nepatīk, — viņa paskaidroja. Kad vecmāmiņa bija uztraukusies, viņa visu sacīja divas reizes.
Abas lēnām gāja mājās. Pa ceļam pie Veidendamma tilta Ponija Cepurīte apjautājās:
— Vecmāmiņ, vai tu negribi apsēsties uz stūres?
— Liecies nu mierā!
— Kā tā? Tu jau neesi smagāka par Cikleru Artūru. Un es viņu bieži tā vizinu.
— Ja tu vēlreiz viņu vizināsi, tēvs tev uz visiem laikiem atņems divriteni.
— Ak, jums jau itin neko nevar stāstīt! — Ponija pukojās.
Kad viņas pārnāca mājās, Sūmaņa ielā 15, pie Ponijas vecākiem Heimboldiem izcēlās liels satraukums. Visi gribēja zināt, kur palicis Emīls, bet neviens to nevarēja pateikt.
Tēvs deva padomu telegrafēt Emīla mātei.
— Dieva dēļ, to tik ne! — iesaucās viņa sieva, Ponijas māte. — Viņa briesmīgi pārbīsies. Astoņos iesim vēlreiz uz staciju. Varbūt viņš atbrauks ar nākamo vilcienu.
— Cerēsim, — vecmāmiņa sūrojās, — bet es tik saku: tā lieta man nepatīk, tā lieta man nepatīk!
— Tā lieta man nepatīk, — Ponija Cepurīte noteica un domīgi šūpoja mazo galviņu.
Astotā nodaļa
Uzrodas zēns ar autotauri
Trautenavas ielā, Ķeizara alejas krustojumā, vīrietis ar stīvo platmali izkāpa no tramvaja. Emīls to ieraudzīja, paķēra koferi un puķu pušķi, pateica kungam, kurš lasīja avīzi:
— Vēlreiz jums sirsnīgi pateicos, mans kungs! — un izlēca no vagona.
Zaglis pagāja garām priekšējam vagonam, šķērsoja sliedes un soļoja uz ielas otru pusi. Kad tramvajs aizbrauca, iela kļuva pārredzama un Emīls pamanīja, ka vīrietis vispirms neziņā apstājas un tad dodas augšup pa kādas kafejnīcas terases pakāpieniem.
Nu atkal bija jātur acis vaļā. Kā detektīvam, kas ķer blusas. Emīls žigli novērtēja apstākļus, uz stūra ievēroja laikrakstu kiosku un, cik ātri vien spēja, aizskrēja aiz tā. Slēptuve bija lieliska. Blakus stāvēja afišu stabs. Zēns nolika nesamo zemē, noņēma cepuri un sāka uzmanīt.
Vīrietis bija apsēdies terasē tieši pie margām, smēķēja cigareti un, kā šķita, bija lieliskā omā. Emīlam likās pretīgi, ka zaglis vispār var būt priecīgs un ka apzagtajam jāmocās neziņā, ko iesākt.
Kāda tam jēga, ka viņš slēpjas aiz avīžu kioska, varētu domāt, ka viņš ir zaglis, nevis tas otrs? Kāda tam nozīme, ka viņš zina, ka šis vīrietis sēž Josti kafejnīcā Ķeizara alejā, dzer gaišo alu un smēķē cigaretes? Ja šis tips tagad pieceltos, tad pakaļdzīšanās varētu turpināties. Bet, ja viņš paliks tur sēžam, tad Emīls var stāvēt aiz kioska, kamēr uzaug gara, sirma bārda. Patiešām, vēl tikai trūkst, ka pienāktu kāds policists un teiktu: «Mans dēls, tu izskaties ļoti aizdomīgs. Nāc man līdzi, nepretojies. Citādi uzlikšu roku dzelžus.»
Pēkšņi Emīlam tieši aiz muguras atskanēja autotaures pū
tiens. Nobijies viņš atlēca sāņus, pagriezās un ieraudzīja stāvam zēnu, kas izsmēja viņu.
— Nū, draugs, nekrīti uzreiz no kātiem! — zēns uzsauca.
— Kas man aiz muguras nupat pūta? — Emīls jautāja.
— Nū, draugs, protams, es. Tu laikam neesi no Vilmersdor- fas, ko? Citādi tu sen būtu zinājis, ka man bikšu kabatā ir autotaure. Mani te pazīst kā raibu suni.
— Es esmu no Neištates. Un es nāku tieši no stacijas.
— Ak no Neištates? Tāpēc jau tev ir tāds spocīgs uzvalks mugurā.
— Ņem savus vārdus atpakaļ! Citādi es tev tā kraušu, ka būsi gar zemi!
— Nū, draugs, — otrs labsirdīgi noteica, — vai tu esi tik nikns? Laiks pārāk labs, lai kautos. Bet, ja vēlies, lūdzu!
— Atliksim uz citu reizi, — Emīls attrauca, — man patlaban nav vaļas. — Un viņš palūkojās uz kafejnīcu otrā pusē, vai Grundeiss tur vēl sēž.
— Bet es domāju, ka tev ļoti daudz laika. Nostājies ar koferi un puķu kāpostiem aiz avīžu būdas un spēlē pats ar sevi slēpšanos! Tur jau vajag desmit līdz divdesmit metru lieka laika.
— Nē, — Emīls iebilda, — es novēroju kādu zagli.
— Ko? Man ir skaidrs… zaglis, — otrs zēns sacīja, — bet ko tad šis aptīrījis?
— Mani! — Emīls atbildēja un bija tīri vai lepns. — Vilcienā. Kamēr es gulēju. Simt četrdesmit markas. Tās man vajadzēja šeit, Berlīnē, atdot vecmāmiņai. Tad viņš ielavījās citā kupejā un izkāpa pie zooloģiskā dārza. Skaidrs, ka es viņam pakaļ. Tad tramvajā. Un tagad viņš ar savu stīvo platmali sēž tur pāri pretī kafejnīcā un ir labā omā.