— Nū, draugs, tas taču ir lieliski! — zēns iesaucās. — Tas jau ir kā kino! Un ko tu tagad domā iesākt?
— Nav ne jausmas. Nemitīgi jāseko. Šimbrīžam nekā cita nezinu.
— Pasaki taču tur tam policistam. Tas šo saņems aiz čupra.
— To es nedrīkstu. Pie mums Neištatē es esmu savārījis ziepes. Tagad viņiem laikam ir zobs uz mani. Un ja es …
— Saprotu, saprotu!
— Un Fridriha ielas stacijā gaida mana vecmāmiņa.
Zens ar autotauri bridi padomaja. Tad viņš teica:
— Sis gadījums ir kolosāls. Godavārds, pirmklasīgs. Klau, draugs, ja tev nekas nav pretī, es palīdzēšu!
— Es tev būtu milzīgi pateicīgs!
— Nerunā niekus, jefiņ! Skaidrs, es piedalos. Mani sauc Gustavs.
— Un es esmu Emīls.
Viņi sarokojās un ļoti iepatikās viens otram.
— Bet tagad — uz priekšu, — Gustavs sacīja, — ja mēs šeit nekā cita nedarīsim kā tikai dirnēsim, šis nelietis mums izspruks no nagiem. Vai tev ir vēl drusku naudas?
— Ne graša.
Gustavs klusu pataurēja, lai ierosinātu domas. Tas nelīdzēja.
— Kā būtu, — Emīls apjautājās, — ja tu pieaicinātu vē! dažus draugus?
— Ziķeri, tā ir ģeniāla ideja! — Gustavs jūsmīgi iesaucās. — Tā es darīšu! Man tikai jāizdrāžas cauri pagalmiem un jā- pataurē, tiilīt visi būs klat kā likts.
Dari to! Emīls mudināja. — Bet nāc drīz atpakaļ. KO tad tas tips sadomās iet prom. Un tad man, pats par sevi saprotams, viņam jāseko. Un, kad tu atgriezīsies, es jau būšu ga bala.
Skaidrs! Es nekavēšos! Vari paļauties! Turklāt šis bendesmaiss Josti kafejnīcā ēd putotas olas un citus smalkus ēdienus. Kādu laiciņu viņš tur vel paliks. Tātad uz redzi, Emīl! Zini, es nāvīgi priecājos. Tas tik būs traks numurs! — Un viņš joza prom.
Emīls jutas ārkārtīgi atvieglots. Ķeza ir un paliek ķeza. liet, ja uzrodas draugi, kas gatavi aiz laba prāta palīdzēt, tad tas ir liels mierinājums.
Zens neizlaida no acīm zagli, kas ēda ar lielu baudu, — laikam jau teieja Emīla mātes ietaupījumus. Emīls vienīgi baidijas, ka šis nelietis varētu piecelties un pazust. Tad nedz Gustavs, nedz viņa taure nespētu neko līdzēt.
Bet Grundeisa kungs bija tik laipns un palika. Protams, ja viņš būtu kaut ko nojautis par briestošo sazvērestību, tad viņš pasūtītu sev vismaz lidmašīnu. Jo patlaban lieta pamazām kļuva nopietna …
Pēc desmit minūtēm Emīls atkal sadzirdēja autotauri. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka vismaz divi duči zēnu ar Gustavu priekšgalā soļoja šurp pa Trautenavas ielu.
— Stāt! Nu ko tu tagad teiksi? — Gustavs noprasīja, un seja viņam staroja.
— Esmu aizkustināts, — Emīls atteica un aiz laimes iebukņīja Gustavam sānos.
— Tā, mani kungi! Tas ir Emīls no Neištates. Pārējo es jums jau esmu pastāstījis. Tur viņā pusē sēž tas nelietis, kas viņam izvilcis naudu. Tas pa labi pie apmales, ar melno katliņu uz paura. Ja mēs tam zellim ļausim aizmukt, tad būsim īsti aitasgalvas. Skaidrs?
— Nekur viņš neaizmuks, Gustav! — sacīja zēns ar raga brillēm.
— Tas ir Profesors, — Gustavs paskaidroja. Emīls sniedza viņam roku.
Tad viņu pēc kārtas iepazīstināja ar visu baru.
— Tā, — Profesors teica, — tagad piedosim gāzi. Aiziet! Vispirms — naudu šurp!
Katrs deva, cik viņam bija. Nauda bira Emīla cepurē. Bija pat viena vesela marka. To iedeva pavisam mazs puisēns, ko sauca par Otrdieni. Aiz prieka viņš lēkāja no vienas kājas uz otru, jo beigās viņam tika atļauts visu naudu pārskaitīt.
— Mūsu kapitāls, — viņš pavēstīja uzmanīgajiem klausītājiem, — ir piecas markas un septiņdesmit feniņi. Labāk būtu, ja mēs naudu sadalītu trim cilvēkiem. Gadījumam, ja mums būtu jāšķiras.
— Ļoti labi, — Profesors sacīja. Viņš un Emīls dabūja katrs divas markas. Gustavs — vienu marku septiņdesmit.
— Lielais paldies, — Emīls sacīja, — ja mēs viņu notversim, es jums naudu atdošu. Ko mēs tagad darīsim? Man gribētos vispirms kaut kur nolikt koferi un puķes. Ja sāksies pakaļdzīšanās, tie nesamie briesmīgi traucēs.
— Dod tos krāmus šurp, — Gustavs teica. — Es tūliņ tos aiznesīšu uz Josti kafejnīcu, nodošu bufetē un pie reizes nopētīšu zagļa kungu.
— Bet dari to izveicīgi, — Profesors ieteica. — Blēdis nedrīkst manīt, ka detektīvi viņam nonākuši uz pēdām. Tas apgrūtinātu sekošanu.
— Vai tu domā, ka esmu aptaurēts? — Gustavs norūca un aizjoza . . .
— Tam kungam ir smalks ģīmis, taisni kā no bildes, — viņš atgriezies pavēstīja. - Mantas nodevu drošās rokās. Tās mēs varam paņemt, kad mums bus parocīgi.
— Tagad, — Emīls ierosināja, — vajadzētu apspriest kaujas plānu. Tikai ne šeit. Tas būs pārāk uzkrītoši.
— Aiziesim uz Nikolsburgas laukumu, — Profesors ieteica. — Divi no mums paliks šeit pie avīžu kioska un uzmanīs, lai tas tips neaizšmauc. Piecus vai sešus mēs noliksim stafetē, kas tūlīt paziņos, ja kas atgadīsies. Tad mēs drāzīsim atpakaļ.
— Ļauj tikai man rīkoties! — Gustavs iesaucās un sāka organizēt sakaru nodaļu. — Es palikšu te pie kioska, — viņš sacīja Emīlam, — neraizējies! Mēs viņu projām nelaidīsim. Tikai pasteidzieties. Ir jau pāris minūšu pēc septiņiem. Tagad laidieties prom!
Viņš izvietoja sakarniekus. Pārējie ar Emīlu un Profesoru priekšgalā devās uz Nikolsburgas laukumu.
Devītā nodaļa
Detektīvi pulcējas
Viņi apsēdās apstādījumos uz diviem baltiem soliem un zemām dzelzs margām, kas iežogoja zālāju, un savilka nopietnas sejas. Zēns, kas bija iesaukts par Profesoru, acīmredzot šādu dienu bija gaidīt gaidījis. Viņš satvēra raga brilles tāpat kā viņa tēvs, justīcijas padomnieks, paknibinajas ap tam un klāstīja savu plānu.
— Ir iespējams, — viņš iesāka, — ka apstākļi mums liek doties katram uz savu pusi. Tāpēc mums nepieciešama telefona centrāle. Kuram no jums ir telefons?