Tā viņi joņoja pa Moca ielu, pāri Viktorijas Luīzes laukumam un atkal tālāk pa Moca ielu. Daži cilvēki uz ietvēm apstājās, noskatījās pakaļ taksometram un smējās par komiskajiem zēniem mašīnā.
— Slēpieties! — Gustavs čukstēja. Zēni nometās uz grīdas cits pār citu.
— Kas noticis? — Profesors noprasīja.
— Pie Lutera ielas ir sarkanā gaisma! Mums tūliņ būs jāpietur, un otrs taksometrs arī netiks pāri.
Patiešām — abi taksometri apstājās un gaidīja viens aiz otra, kamēr atkal iedegsies zaļā gaisma un drīkstēs šķērsot ielu. Nevarēja pat manīt, ka taksometrā būtu kāds pasažieris. Likās, ka tas ir tukšs. Zēni bija priekšzīmīgi noslēpušies. Šoferis pagriezās, ieraudzīja dīvaino skatu un iesmējās. Braucot tālāk, zēni piesardzīgi atkal piecēlās.
— Kaut tikai nebūtu jābrauc pārāk ilgi, — Profesors noteica, pētīdams skaitītāju. — Sis joks maksā jau astoņdesmit feniņus.
Bet brauciens pavisam drīz bija galā. Pie Nollendorfa laukuma pirmais taksometrs pieturēja, turklāt tieši Kreida viesnīcas priekša. Otrs taksometrs laikus nobremzēja un drošā attālumā gaidīja, kas būs tālāk.
Vīrietis stīvajā platmalē izkāpa, samaksāja un pazuda viesnīcā.
— Gustav, drāz pakaļ! — Profesors nervozi uzsauca. — Ja tur ir divas izejas, tad viņš iekritīs kā ūdenī. — Un Gustavs pazuda.
Tad izkāpa pārējie zēni. Emīls samaksāja. Bija jādod viena marka. Profesors ātri ieveda savējos pa kādiem vārtiem lielā pagalmā, kas atradās aiz kino un teātra Nollendorfa laukumā. Tad viņš aizsūtīja Krumbīgelu, lai viņš panāk Gustavu.
— Ja tas tips paliks viesnīcā, tad mums izdosies, — Emīls sprieda. — Sis pagalms mums ir kā radīts.
— Ar visu mūsdienu komfortu, — Profesors piekrita, — pāri pretim metro, apstādījumi, kur paslēpties, kafejnīcas ar telefoniem, no kurienes var piezvanīt. Neko labāku nemaz nevar vēlēties.
— Cerams, ka Gustavs rīkosies manīgi, — Emīls sacīja.
— Uz viņu var paļauties, — Mitencveijs, Vecākais, atbildēja. — Viņš nav tik neveikls, kā izskatās.
— Kaut viņš drīzāk nāktu atpakaļ, — Profesors ieteicās un apsēdās uz krēsla, kas pamests stāvēja pagalmā. Viņš izskatījās kā Napoleons kaujā pie Leipcigas.
Un tad atgriezās Gustavs.
— Tagad ir skaidrs, — Gustavs sacīja, plaukstas berzēdams. — Viņš patiešām apmeties viesnīcā. Es redzēju, kā lifta zēns veda šo augšā ar liftu. Otras izejas arī te nav. Es to būdu apskatīju no visām pusēm. Ja viņš neaizlaižas pa jumtu, tad ir lamatās.
— Vai Krumbīgels stāv sardzē? — Profesors noprasīja.
— Protams, draugs!
Tad Mitencveijs, Vecākais, dabūja desmit feniņus, aizjoza uz kafejnīcu un piezvanīja mazajam Otrdienim.
— Hallo! Otrdienis?
— Jā, pie aparāta, — mazais Otrdienis otrā galā nobrēcās.
— Parole — Emīls! Seit Mitencveijs, Seniors. Vīrietis ar katliņu dzīvo Kreida viesnīcā Nollendorfa laukumā. Štābs atrodas kino pagalmā, vārti kreisajā pusē.
Mazais Otrdienis visu sīki pierakstīja, atkārtoja un tad apvaicājās:
— Vai papildspēki vajadzīgi?
— Nē.
— Vai grūti gāja?
— Nu, varēja iztikt. Tas tips paņēma taksi, mēs — arī, vai saproti, mēs šim pakaļ, kamēr šis izkāpa. Viņš dabūja istabu un tagad ir augšā. Droši vien patlaban pārbauda, vai kāds neguļ zem gultas un neķer blusas.
— Kāds istabas numurs?
— To mēs vēl nezinām. Bet gan jau izpētīsim.
— Ak, cik labprāt es būtu kopā ar jums! Zini, kad mums pēc brīvdienām būs pirmais sacerējums par brīvo tematu, es rakstīšu par šo gadījumu.
— Vai citi arī ir zvanījuši?
— Nē, neviens. Beidzos vai nosl aiz garlaicības.
— Nu, uz redzi, mazais Otrdieni!
— Labu veiksmi, mani kungi! Ko es vēl gribēju leikl Parole -— Emīls!
— Parole — Emīls! — Mitencveijs attraucās un atgriežas kinoteātra pagalmā. Pulkstenis bija jau astoņi. Profesors aizgāja pārbaudīt sardzi.
— Šodien mēs viņu droši vien vairs nedabūsim rokā, — Gustavs pikti noteica.
— Mums, protams, būtu visizdevīgāk, ja viņš tūliņ ietu gulēt, — Emīls paskaidroja. — Ja viņš tagad sadomātu stundām ilgi vizināties ar taksometriem, apmeklēt restorānus, deju
zāles vai teātri, vai ari visu to kopā — tad mums jāsāk domāt, kā tikt pie kāda ārzemju aizņēmuma.
Profesors atnāca atpakaļ, aizsūtīja abus Mitencveijus par sakarniekiem uz Nollendorfa laukumu un bija ļoti nerunīgs.
— Mums jāapsver, kā mēs to tipu vislabāk varētu novērot, — viņš sacīja, — lūdzu, nopietni padomājiet par to.
Tā viņi sēdēja labu laiku un lauzīja galvas.
Tad iešķindējās riteņa zvaniņš — un pagalmā ieripoja mazs, niķelēts divritenis. Uz tā sēdēja maza meitene, un aiz viņas stāvēja Bleiers. Un abi sauca:
— Urā!
Emīls pietrūkās kājās, palīdzēja abiem nokāpt, sajūsmināts kratīja mazās meitenes roku un sacīja pārējiem:
— Tā ir mana māsīca Ponija Cepurīte.
Profesors laipni piedāvāja Cepurītei-savu krēslu, un viņa apsēdās.
— Ak šitā, Emīl, nešpetni tāds, — viņa sacīja, — ierodas Berlīnē un tūlīt taisa pekstiņus! Mēs patlaban gribējām vēlreiz iet uz Fridriha ielas staciju un gaidīt Neištates vilcienu, bet tad atnāca tavs draugs Bleiers ar vēstuli. Starp citu, jauks puisis. Apsveicu!
Bleiers pietvīka un izgāza krūtis.
— Nūja, — Ponija atsāka, — vecāki un vecmāmiņa pašlaik sēž mājās un' lauza galvu, kas ar tevi īsti noticis. Mēs viņiem, protams, nekā nestāstījām. Es solījos tikai pavadīt Bleieru un aizlaidos. Taču man tūlīt jabrauc atpakaļ uz mājām. Citādi viņi izsauks policiju. Pazaudēt tai pašā dienā vēl vienu bērnu — to viņu nervi neizturētu.
— Te ir nauda, ko ietaupījām atpakaļceļā, — Bleiers lepni teica.
Profesors iebāza naudu kabatā.