— Tad jau viņš pirms tam ir lasījis pavārgrāmatas, — Nītenfīrs nospriež.
— Pavārgrāmatas?
— Protams! Tur viss atrodams. Cik augsti kalni ir Šveicē. Un kad kūst sniegs. Un kā izskatās, kad virs Fīrvaldšteterezera ir negaiss. Un kā tas bija, kad zemnieki sacēlās pret gubernatoru Gesleru.
— Tad jums gan ir taisnība, — es atbildu, — to Sillers patiešām būs darījis.
— Nu redziet, — Nītenfīrs man paskaidro un sit mušai ar salveti, — redziet, ja jūs darīsiet tieši tāpat un iepriekš izlasīsiet daudz grāmatu, varēsiet, protams, uzrakstīt arī savus ķenguru stāstus par Austrāliju.
— Man nav ne mazākās patikas to darīt. Ja man būtu nauda, es labprāt aizbrauktu tur un visu uz vietas vērīgi apskatītu. Bet lasīt grāmatas, ak …
— Tad es jums došu vērtīgu padomu, — viņš saka, — vislabāk būs, ja rakstīsiet par lietām, kuras jūs pazīstat. Tātad — par metro, viesnīcām un līdzīgām lietām. Un par bērniem, kas jums ik dienas skrien garām un kādi mēs paši kādreiz bijām.
— Bet kāds vīrs, kam ir liela, plata bārda un kas bērnus pazīst kā savus piecus pirkstus, man noteikti apgalvoja, ka tādi stāsti bērniem nepatīkot!
— Nieki! — Nītenfīra kungs norūc. — Paļaujieties uz to, ko es jums saku. Galu galā man arī ir bērni. Divi puikas un viena meitene. Un, kad es viņiem savā brīvdienā stāstu, kas noticis šeit, restorānā, piemēram, kā dažs aiziet, nesamaksājis tēriņu, vai kā toreiz iereibušais viesis, gribēdams iecirst pļauku mazajam cigarešu pārdevējam, trāpīja kādai smalkai dāmai, kas nejauši gāja garām, tad mani bērni, varat man ticēt, klausās atplestām mutēm.
— Jūs tā domājat, Nītenfīra kungs? — es vilcinādamies saku.
— Noteikti! Par to jūs varat būt drošs, Kestnera kungs, — viņš uzsauc un pazūd, jo kāds viesis skaļi šķindina ar nazi pie glāzes un grib maksāt.
Un īstenībā tikai tāpēc, ka vecākais viesmīlis Nītenfīrs tā vēlējās, es uzrakstīju stāstu par lietām, kuras mēs, jūs un es, labi pazīstam.
Pārnācis mājās, es atzvēlos uz palodzes, vēroju Prāgas ielu un cerēju, ka lejā ieraudzīšu tieši to notikumu, ko meklēju. Tad es tam pamātu un sacītu: «Lūdzu, uznāciet uz brītiņu augšā pie manis! Es labprāt gribētu jūs pierakstīt!»
Taču notikuma kā nebija, tā nebija. Un es jau sāku salt. Tad es pikti aizvēru logu un piecdesmit trīs reizes apskrēju apkārt galdam. Ari tas nelīdzēja.
Beidzot nolikos visā garumā uz grīdas tāpat kā viņreiz un pavadīju laiku dziļās pārdomās.
Ja tā garšļaukus guļ istabā uz grīdas, pasaule iegūst pavisam citādu izskatu. Tad redz krēsla kājas, mājas kurpes, paklāja puķes, cigarešu pelnus, putekļu plēkas, galda kājas un zem dīvāna var pat atrast kreisās rokas cimdu, kas pirms trim dienam tika meklēts skapī. Tātad es ziņkāri gulēju savā istaba, aplūkoju apkārtni pārmaiņas pēc no apakšas, nevis no augšas, un par lielu izbrīnu pamanīju, ka krēsla kājām ir ikri. īsti, stingri ikri tumšā krāsā — tāpat kā nēģerim vai skolēnam brūnas zeķēs.
Un, kamēr vēl es skaitīju krēsla kājas un galda kājas, lai zinātu, cik daudz nēģeru vai skolēnu īstenībā stāv uz mana paklāja, man iešāvās prātā notikums ar Emīlu. Varbūt tāpēc, ka nupat iedomājos par skolēniem ar brūnām zeķēm? Vai arī tāpēc, ka viņa uzvārds bija Tišbeins[1].
Katrā ziņā notikums ar viņu man ienāca prātā tanī acumirklī. Es paliku pavisam klusu gu|am. Jo ar domām un atmiņām, kas mums tuvojas, ir tāpat kā ar nopērtiem suņiem. Ja straujāk pakustas vai uzsauc viņiem, vai arī grib viņus noglāstīt — žvikt! — viņi ir prom! Un tad var nosirmot, iekams viņi atkal uzdrīkstas tuvoties.
Tātad es gulēju nekustēdamies un laipni uzsmaidīju savai domai. Es vēlējos to iedrošināt. Tā arī nomierinājās, gandrīz jau sāka uzticēties, nāca tuvāk soli pa solim. Tad es to saķēru aiz sprandas. Un rokā bija!
Taisni aiz sprandas. Pagaidām tas bija viss. Jo ir liela starpība, vai notver suni aiz ādas un tur ciet vai arī tikai kādu notikumu, kas ataust atmiņā. Ja suns saķerts aiz čupra, tad gribot negribot viņš mums ir rokās viss — ķepas, purns, astīte un viss pārējais, kas pieder pie dzīvsvara.
Atmiņas ķer citādi. Atmiņas ķer pa daļām. Vispirms satver varbūt cekulu. Tad piesteidzas klāt kreisā priekškāja, tad labā, tad mugurgals, tad ciska — gabalu pa gabalam. Un, kad jau šķiet, ka ir pilnīgi viss notikums, — švīks! — atjož vēl viena auss ļipiņa. Beidzot, ja laimējas, zini, ka nu ir viss.
Reiz es redzēju kādu filmu, kas man spilgti atgādina to, ko patlaban aprakstīju. Tur istabā stāvēja kāds vīrs, un viņam mugurā bija tikai krekls. Pēkšņi atsprāga durvis — un istabā ielidoja bikses. Viņš tās uzvilka. Tad iedrāzās kreisais zābaks. Tad spieķis. Tad kaklasaite. Tad apkaklīte. Tad veste, viena zeķe, otrs zābaks, platmale, svārki, otra zeķe, brilles. Kaut kas traks! Taču beigās šis vīrs bija pilnīgi apģērbies. Viss bija, kā nākas.
Gluži tāpat gāja ar manu stāstu, kad es gulēju istabā, skaitīju galda kājas un iedomājos par Emīlu. Arī jums kādreiz būs tamlīdzīgi gadījies. Es gulēju tur un uztvēru atmiņas, kas uzmācās man no visām pusēm, kā jau ar pēkšņām iedomām mēdz būt.
Beidzot man viss itin jauki bija vienkopu — un stāsts bija gatavs! Nu man vajadzēja vēl tikai apsēsties un visu pēc kārtas uzrakstīt.
To es, protams, arī darīju. Ja es to nebūtu darījis, tad jūs tagad neturētu rokās gatavu grāmatu par Emīlu. Bet vispirms es vēl ātri paveicu kaut ko citu. Es pierakstīju daļas tādā secībā, kā tās metās pie manis pa durvīm, kamēr viss bija vienkopu: kreisās kājas zābaks, apkaklīte, spieķis, kaklasaite, labās kājas zeķe un tā tālāk.
Stāsts, romāns, pasaka — tie līdzinās dzīvām būtnēm un varbūt arī tādas ir. Tiem ir sava galva, savas kājas, asinsrite un apģērbs kā īstiem cilvēkiem. Un, ja tiem sejā trūkst deguna vai katrā kājā ir citāda kurpe, tad, vērīgi apskatot, to tūliņ pamana.