— Labrīt, zibenszeļļi, — viņa uzsauca, nolēca no divriteņa, sasveicinājās ar brālēnu Emīlu, Profesoru un pārējiem un tad paņēma mazu groziņu, ko bija piesējusi pie stūres. Es jums atnesu kafiju, — viņa čivināja, — un dažas smalkmaizītes! Man ir pat tīra tasīte. Vai, osa nolūzusi. Ir gan ķeza!
Itin visi zēni gan bija brokastis paēduši. Arī Emīls Kreida viesnīcā. Bet neviens negribēja mazajai meitenei sagandēt labo omu. Un tā nu viņi dzēra no tasītes bez osas kafiju ar pienu un ēda smalkmaizītes, it kā viņi četras nedēļas nekā nebūtu dabūjuši.
— Jā, garšo vareni! — Krumbīgels iesaucās.
— Un cik skraukšķīgas! — Profesors grauzdams purpināja.
— Vai ne? — Ponija noprasīja. — Jā, jā, tā tomēr ir pavisam cita lieta, ja mājās ir sieviete!
— Pagalmā, — Gerolds izlaboja.
— Kā klājas Sūmaņa ielā? — Emīls jautāja.
— Gluži labi. īpašs sveiciens no vecmāmiņas. Tev jānāk drīz mājās, citādi tu par sodu dabūsi katru dienu ēst zivis.
— Velns parāvis, — Emīls noburkšķēja un sarauca ģīmi.
— Kāpēc — velns parāvis? — Mitencveijs, Jaunākais, apvaicājās. — Zivis taču ir lieliskas! — Visi izbrīnījušies uzlūkoja viņu, jo viņš parasti nekad nerunāja. Tūlīt arī viņš pietvīka un aizslēpās aiz lielākā brāļa.
— Emīls nevar ieēst ne kumosa zivs. Un, ja viņš patiešām pamēģina, tad viņam tūliņ jāskrien ārā, — Ponija Cepurīte stāstīja.
Tā viņi tērzēja un bija ļoti labā noskaņojumā. Zēni izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Profesors turēja PonijaS divriteni.
Krumbīgels aizgāja izskalot termosa pudeli un tasīti. Mitencveijs, Seniors, rūpīgi salocīja maizīšu papīru. Emīls piesprādzēja groziņu atkal pie stūres. Gerolds pārbaudīja, vai riepās vēl ir gaiss. Un Ponija Cepurīte lēkāja pa pagalmu, dungoja kādu dziesmiņu un stāstīja visu, kas vien iešāvās prātā.
— Stop! — viņa piepeši iesaucās un palika stāvam uz vienas kājas. — Man vēl bija kas jautājams! Ko tad gaida tas milzīgais bērnu bars laukā uz Nollendorfa laukuma? Tur izskatās kā bērnu vasaras nometnē!
— Tie ir ziņkārīgie, kas dzirdējuši par noziedznieka gūstīšanu. Un tagad viņi grib būt klāt, — Profesors paskaidroja.
Tad pa vārtiem, skaļi taurēdams, ieskrēja Gustavs un auroja:
— Žigli! Viņš nāk!
Visi gribēja drāzties prom.
— Uzmanību! Klausieties! — Profesors kliedza. — Tātad mēs viņu ielenksim. Viņam aizmugure būs bērni, priekšā bērni, kreisā pusē bērni, labā puse bērni! Skaidrs? Turpmākās pavēles mēs dosim pa ceļam. Uz priekšu — laukā!
Klupdami krizdami viņi metās laukā no pagalma. Mazliet apvainota, Ponija Cepurīte palika viena pati. Tad viņa uzlēca uz sava mazā, niķelētā divriteņa, purpināja tāpat kā pašas vecmāmiņa: «Tā lieta man nepatīk! Tā lieta man nepatīk!» — un brauca zēniem pakaļ.
Vīrietis ar stīvo platmali patlaban iznāca pa viesnīcas durvīm, lēnām nokāpa pa trepēm un nogriezās pa labi uz Kleista ielu. Profesors, Emīls un Gustavs dzenāja savus ziņnešus šurp un turp pie bērnu bariņiem. Un pēc trim minūtēm Grundeisa kungs bija ielenkts.
Ārkārtīgi izbrīnījies, viņš palūkojās visapkārt. Zēni sarunājās, smējās, cits citu iedunkāja un turējās viņam līdzi. Daži cieši blenza uz vīrieti, kamēr viņš apjuka un novērsās.
Zzz! Viņam tieši pār galvu nosvilpa bumba. Viņš sarāvās un paātrināja gaitu. Taču ari zēni tagad soļoja knašāk. Viņš gribēja žigli iegriezties kādā šķērsielā. Bet arī tur pretī parādījās bērnu bariņš.
— Paklau, viņam ir tāds ģīmis, it kā viņu mocītu šķavas! — Gustavs iesaucās.
— Skrien man drusku pa priekšu, — Emīls ieteica, — lai viņš pagaidām mani nepamana. Vēlāk. — Gustavs izslēja plati plecus un so]oja Emīlam pa priekšu kā bokseris, kas aiz spēka pārpilnības nevar paskriet. Ponija Cepurīte brauca blakus gājienam un jautri zvanīja.
Vīrietis ar stīvo platmali kļuva manāmi nervozs. Viņš sāka nojaust, kas viņam draud, un kātoja lieliem soļiem. Bet tas bija veltīgi. No vajātājiem viņš nespēja izbēgt.
Pēkšņi viņš apstājās kā pienaglots, apgriezās un skrēja atpakaļ pa to pašu ielu, pa kuru bija nācis. Apgriezās arī visi bērni, un nu gājiens turpinājās pretējā virzienā.
Tad kāds zēns — tas bija Krumbīgels — paskrēja vīrietim ceļā, tā ka tas paklupa.
— Ko tu iedomājies, delveri? — viņš uzkliedza. — Es tūlīt pasaukšu policistu!
— Jā, jā, lūdzu, dariet to! — Krumbīgels uzkliedza. — Mēs to vien gaidām. Nu, sauciet taču viņu!
Grundeisa kungs ir nedomāja to darīt. Tieši otrādi. Sis atgadījums viņam kļuva aizvien nepatīkamāks. Viņam uzmācās taisni vai bailes, un viņš vairs nezināja, kur dēties. Cilvēki skatījās pa visiem logiem. Pārdevējas ar pircējiem izskrēja no veikaliem un jautāja, kas noticis. Ja tagad nāktu kāds policists, beigas kā likts.
Tad zaglim radās ideja. Viņš ieraudzīja kādu bankas filiāli. Pārrāvis bērnu ķēdi, viņš metās uz durvīm un pazuda.
Profesors pieskrēja pie durvīm un uzkliedza:
— Mēs ar Gustavu ejam pakaļ! Emīls pagaidām lai paliek tepat! Kad Gustavs taurēs, sāksim! Tad Emīls ar desmit puikām lai drāž iekšā. Emīl, izmeklē tikmēr īstos! Operācija nebūs tik vienkārša.
Tad Profesors un Gustavs arī nozuda aiz durvīm.
Emīlam tā sita sirds, ka džinkstēja ausīs. Tagad vajadzēja izšķirties! Viņš piesauca klāt Krumbīgelu, Geroldu, brāļus Mitencveijus un vēl dažus, bet pārējiem — lielajam bērnu baram — lika izklīst.
Bērni atkāpās dažus soļus no bankas ēkas, bet ne tālāk. Viņi nekādā ziņā negribēja palaist garām gaidāmos notikumus.