— Bez strīdiem un ķīviņiem! — vecmāmiņa lūkoja nomierināt. Un par pirkšanu vairs nerunāja.
Vēlāk tēvocis Heimbolds «izveda suni laukā». Tas nozīmē: Heimboldiem suņa nemaz nebija, bet Ponija vienmēr tā mēdza teikt, kad tēvs vakarā gāja iedzert glāzi alus.
Tad vecmāmiņa, abas māsas, Ponija Cepurīte un Emīls sēdēja istabā un pārsprieda satraucošos pēdējo dienu notikumus.
— Nu, varbūt šim gadījumam bija ari savas labās puses, — krustmāte Marta noteica.
— Protams, — Emīls sacīja. — Vienu mācību no tā es noteikti esmu guvis: nevienam cilvēkam nevar uzticēties.
Un viņa māte piebilda:
— Es esmu mācījusies, ka bērnus nekad nedrīkst laist ceļojumā vienus pašus.
— Nieki! — vecmāmiņa purpināja. — Viss aplam! Viss aplam!
— Nieki, nieki, nieki! — Ponija Cepurīte dziedāja un jādelēja ar krēslu pa istabu.
— Tātad tu domā, ka no šī gadījuma itin nekā nevar mācīties? — krustmāte Marta jautāja.
— Var gan, — vecmāmiņa apgalvoja.
— Ko tad? — pārējie vienā mutē noprasīja.
— Nauda vienmēr jāsūta pa pastu, — vecmāmiņa dudināja un ieirdzās.
— Urā! — Ponija Cepurīte iesaucās un iejāja ar krēslu guļamistabā.
Divas Lotiņas
Pirmā nodaļa
Ezerkalni pie Ķalnezera
Pirmā nodaļa
Ezerkalni pie Ķalnezera. Bērnu vasaras nometnes ir kā bišu stropi. Autobuss atved divdesmit «jaunās». Cirtas un bizes. Vai viens bērns drikst otram nokost degunu? Anglijas karalis un viņa astroloģiskais dvinis. Cik grūti iegūt smieklu krunciņas
Vai jūs pazīstat Ezerkalnus? Kalnu ciematu Ezerkalnus? Ezerkalnus pie Ķalnezera? Nē? Nepazīstat? Savādi — neviens, vaicā kam vaicādams, nepazīst Ezerkalnus. Varbūt Ezerkalni pie Ķalnezera ir tāds ciemats, ko pazīst tieši tie cilvēki, kuriem nejautā? Par to es nebrīnītos. Tā mēdz gadīties.
Nu, ja jūs Ezerkalnus pie Ķalnezera nepazīstat, tad jūs, protams, arī nekā nevarat zināt par bērnu atpūtas namu Ezer- kalnos pie Ķalnezera, par pazīstamo vasaras nometni mazām meitenītēm. Zēl. Bet tas nekas. Bērnu vasaras nometnes ir tik līdzīgas cita citai kā rožmaizītes vai zilās vijolītes: kas pazīst vienu, pazīst visas. Un katrs, kam gadās iet tām garām, var iedomāties, ka tās ir milzīgi bišu stropi. Nometnes sanēt san no smiekliem, klaigām, čukstiem un ķiķināšanas. Tās ir bērnu laimes un jautrības mītnes. Lai to būtu cik daudz būdams, nekad to nebūs diezgan.
Tiesa, vakaros guļamtelpā pie gultām dažkārt apsēžas pelēkais rūķītis — ilgas pēc mājām, izvelk no kabatas savu pelēko rēķinburtnīcu un pelēko zīmuli un nopietnu seju saskaita visas bērnu asaras — gan raudātās, gan neraudātās.
Bet no rīta — ne čiku, ne grabu — viņš jau nozudis!
Tad šķind piena tases, mazās mutes tad atkal sacenšas pļāpāšanā. Tad lielās peldētājas atkal bariem vien metas vēsajā, tumši zaļajā ezerā, plunčojas, spiedz, gavilē, ķērc, peld vai vismaz izliekas peldam.
Tāpat notiek arī Ezerkalnos pie Ķalnezera, kur sākas šis stāsts, ko jūs tūlīt lasīsiet. Tas ir diezgan sarežģīts stāsts. Un jums dažreiz vajadzēs ļoti, ļoti uzmanīties, lai jūs visu tā pa-
matīgi mats matā saprastu. Sākumā viss gan vēl noris pavisam gludi. Stāsts kļūst sarežģīts turpmākajās nodaļās. Sarežģīts un ļoti interesants.
Pašreiz visas meitenes peldas ezerā, un, kā vienmēr, visvairāk draiskuļojas maza deviņus gadus veca meitenīte, kurai galva ir vienās cirtās, pilna nebēdnību un kuras vārds ir Luīze, Luīze Palfija. No Vīnes.
Te no mājas atskan gonga sitiens. Pēc tam vēl viens un vēl viens. Bērni un audzinātājas, kas tikko vēl peldējās, iznāk krastā.
— Gongs domāts visiem! — izsaucas Ulrikas jaunkundze. — Arī Luīzei.
— Es jau nāku! — kliedz Luīze. — Vecs vīrs taču nav ātrvilciens! — Un tad viņa patiesi arī nāk.
Ulrikas jaunkundze sadzen savu klaigājošo ganāmpulku kūtī, ak nē, mājā. Tieši pulksten divpadsmitos ir pusdienas. Un tad bērni nepacietīgi gaida pēcpusdienu.
Kāpēc?
Pēcpusdienā atbrauks divdesmit «jaunās». Divdesmit mazas meitenītes no Dienvidvācijas. Vai starp tām būs arī viena otra modes lellīte? Daža laba tenku vācele? Varbūt tās būs trīspadsmit vai četrpadsmitgadīgas vecenītes? Vai viņām būs līdzi interesantas rotaļlietas? Cerams — būs arī liela gumijas bumba. Trūdas bumbai viss gaiss izgājis. Un Brigita savējo nevelk ārā. Viņa to ieslēgusi skapī. Drošs paliek drošs. Lai bumbai nekas nenotiktu. Arī tā mēdz gadīties.
Pēcpusdienā tātad Luīze, Trūda, Brigita un citi bērni stāv pie lielajiem, plaši atvērtajiem dzelzs vārtiem un saspringti gaida autobusu, kam jaunās iemītnieces jāatved no tuvākās dzelzceļa stacijas. Ja vilciens pienācis laikā, viņām jau vajadzētu …
Te atskan autotaure. Viņas brauc! Autobuss ripo pa ceļu, uzmanīgi iegriežas vārtos un pietur. Šoferis izkāpj un cītīgi citu pēc citas izceļ no autobusa mazās meitenes. Bet ne tikai meitenes, arī koferus, somas, lelles, grozus, turzas, rotaļsu nīšus, rollerus, saulessardziņus, termosus, lietusmēteļus, mu gursomas, sarullētas vilnas segas, bilžu grāmatas, augu vāca mās kārbas, tauriņu ķeramos tīklus — raibu raibo kravu.
Beidzot autobusa durvīs ar visu savu mantību parādās divdesmitā meitenīte. Mazs radījums ar nopietnu sejiņu. Šoferis pakalpīgi pastiepj rokas uz augšu.
Mazā purina galvu, tā ka abas biželes lēkāt lēkā.
— Nē, pateicos! — viņa pieklājīgi un noteikti pasaka un kāpj mierīga un droša pa pakāpieniem zemē. Tad, kautri smaidīdama, viņa palūkojas apkārt. Pēkšņi meitene izbrīnā iepleš acis. Stīvu skatienu uzlūko Luīzi. Nu arī Luīzes acis ieplešas. Izbijusies viņa skatās uz atbraucēju.
Pārējie bērni un Ulrikas jaunkundze pārsteigti lūkojas gan uz vienu, gan uz otru. Šoferis atgrūž cepuri pakausī, pakasa galvu un paliek ar vaļēju muti. Kāpēc?