Lote aiz sāpēm saraujas un cieši sakniebj lūpas.
Pie pieaugušo galda audzinātāja Gerda purina galvu un saka:
— Tas ir neiedomājami! Divas gluži svešas meitenes, un tāda līdzība!
Ulrikas jaunkundze domīgi piebilst: — Varbūt viņas ir astroloģiski dvīņi?
— Kas tie tādi? —r jautā Gerdas jaunkundze. — Astroloģiski dvīņi?
— Esot tādi cilvēki, kas izskatoties pilnīgi vienādi, nebūdami pat tāli radinieki. Bet viņi ieradušies pasaulē vienā un tajā pašā sekundē!
Gerdas jaunkundze nomurmina:
— A!
Muteziusa kundze piekrītoši pamāj.
—- Es reiz lasīju par kādu Londonas drēbnieku, kas izskatījies gluži pēc Anglijas karaļa Edvarda VII. Tik līdzīgs, ka tos abus varētu sajaukt. Vēl jo sevišķi tāpēc, ka drēbnieks nēsājis tādu pašu ķīļbārdiņu. Karalis licis atsaukt šo vīru Bekin- gemas pilī un ar viņu ilgi sarunājies.
— Un vai abi tiešām bija dzimuši vienā un tajā pašā sekundē?
— Jā. Nejauši to izdevies pilnīgi noteikti konstatēt.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Gerda ieinteresēta.
■— Drēbniekam uz karaļa vēlēšanos ķīļbārdiņa bija jānodzen.
Kamēr citi smejas, Muteziusa kundze domīgi raugās uz galdu, pie kura sēž abas mazās meitenes. Tad viņa paziņo:
— Lotes Kerneres gulta stāvēs blakus Luīzes Pallijas gultai. Viņām būs jāpierod vienai pie otras.
Ir nakts. Visi bērni guļ. Izņemot divus. Sie divi ir pagriezuši viens otram muguru un izliekas cieši aizmiguši, īstenībā viņi guļ vaļējām acīm un raugās tukšumā.
Luīze dusmīgi skatās uz sudrabotajiem gredzeniem, kādus uz viņas gultas izveidojis mēness. Pēkšņi viņa sāk ausīties. Viņa dzird klusas, ar pūlēm aizturētas raudas.
Lote spiež rokas mutei priekšā. Ko tad māte atvadoties bija teikusi? «Es tik ļoti priecājos, ka tu dažas nedēļas būsi kopā ar daudziem priecīgiem bērnieml Tu savam vecumam esi par nopietnu, Lotiņ. Pārāk nopietna. Es zinu — tu neesi vainīga. Vainīga esmu es. Mans darbs. Esmu par maz mājās. Pārnāku nogurusi. Un tu pa to laiku neesi vis rotaļājusies kā citi bērni, bet gan mazgājusi, vārījusi ēdienu, klājusi galdu. Tad nu atgriezies, lūdzu, ar tūkstoš smieklu krunciņām, mana saimnie- cīte!»
Un te nu viņa guļ svešumā blakus dusmīgai meitenei, kas viņu ienīst, tāpēc ka viņa izskatās tai līdzīga. Lote klusu nopūšas. Te lai cilvēks iegūst smieklu krunciņasl Viņa tik tikko dzirdami šņukst.
Pēkšņi kāda maza, sveša roka neveikli noglāsta viņas matus. Lotiņa vai sastingst no bailēm. No bailēm? Luīzes roka turpina bikli glāstīt.
Pa lielo guļamtelpas logu skatās mēness un ir varen izbrīnījies. Tur blakus guļ divas mazas meitenes, kas neuzdrošinās viena otru uzlūkot, un viena no tām, tā, kura tikko kā bija raudājusi, ar roku uzmanīgi sniedzas pēc glāstītājas rokas.
«Viss kārtībā,» domā vecais, sudrabotais mēness, «Tagad es varu mierīgi norietēt!» Un viņš to arī dara.
Otra nodaļa
Atšķirība starp pamieru un mieru. Mazgāšanās telpa — frizētava. Divas Lotiņas. Trūda dabū plauku. Fotogrāfs Eipeldauers un mežziņa sieva. Mana māmiņa — mūsu māmiņa.
Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.
Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?
Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgāšanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedādamas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.
Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīži ,n viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inženieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rūdolfi
Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:
— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?
— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.
Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:
— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?
— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.
— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.
— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie vakariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.
— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.
Luīza sabožas.
— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu ari jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.
— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un parausta plecus.
Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.
Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.
Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko saskatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.
Luīze pasmaida pretī.
Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:
— Vai gribi?
Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka: