Mājas ārsts — tas gan šodien nav uz mutes kritis! Durvis viņš atgrūž vaļā tik veikli, ka Rēzija, kas ārpusē klausās, dabū galvā punu. Viņa tur saķērusi sāpošo galvu.
— Piespiediet klāt tīru nazi! — viņš iesaka — ārsts no galvas līdz kājām. — Viss kārtībā! Vērtīgs padoms neko nemaksā!
Pār zemi nolaidies vakars. Ari Vīnē tāpat kā citur. Bērnistabā ir kluss. Luīze guļ. Lote guļ. Miegs viņai atdos veselību.
Kernera kundze un diriģents vēl pirms dažām minūtēm bija sēdējuši blakusistabā. Viņi daudz ko pārrunāja un vēl vairāk noklusēja. Tad viņš piecēlās un teica:
— Tā! Tagad man jāiet. — Turklāt, starp citu, ne bez pamala viņš sev likās mazliet komisks. Ja apdomā, ka blakus istaba guļ divas deviņus gadus vecas meitenītes, kas viņam ir <io glītas sievietes, kura stāv viņa priekšā, un viņam pašam kā noraidītam dejas stundu kavalierim jāvācas projāml No savs paša dzīvokja! Ja vēl tagad, tāpat kā vecajos, labajos laikos, būtu neredzami mājas gari — kā tie gan smietosl
Viņa to pavada līdz ārdurvīm.
Viņš vilcinās.
— Gadījumā, ja kļūtu sliktāk, es būšu studijā.
— Neraizējies, — viņa paļāvīgi saka. — Labāk neaizmirst!, ka tev daudz miega jāatgūst.
Viņš pamāj.
— Ar labu nakti!
Kamēr viņš lēnām kāpj pa kāpnēm zemē, viņa klusu iesaucas:
— Ludvig! — Viņš jautājoši pagriežas atpakaļ.
— Vai tu rīt nāksi brokastīs?
— Nākšu!
Kad Kernera kundze ir aizvērusi durvis un aizlikusi priekšā ķēdi, viņa vēl kādu brīdi domīgi paliek stāvot. Viņš patiesi kļuvis vecāks. Viņš gandrīz izskatās kā īsts vīrs, šis viņas bijušais vīrs!
Tad viņa atmet galvu atpakaļ un mātes rūpībā aiziet apsargāt savu un viņa bērnu miegu.
Stundu vēlāk pie kādas mājas Kerntnera bulvārī no automašīnas izkāpj jauna, eleganta dāma un uzrunā saīgušo durvju sargu.
— Diriģenta kungs? — viņš rūc. — Nezi vai viš ir augše!
— Studijā ir gaisma. Tātad ir. Ņemiet!
Viņa sargam iespiež saujā naudu un aizsteidzas garām uz kāpnēm.
Tas aplūko naudas zīmi un iečāpo atpakaļ savā dzīvoklī.
— Tu? — augšā pie durvīm jautā Ludvigs Palfijs.
— Uzminēji! — ydzēlīgi attrauc Irēne Gerlaha un ienāk studijā. Viņa apsēžas, aizkūpina cigareti un nogaidoši raugās diriģentā.
Viņš neko nesaka.
— Kāpēc tu pa tālruni liec teikt, ka neesi runājams? — viņa jautā. — Vai tev liekas, ka tas ir ļoti interesanti?
— Es neesmu licis teikt, ka neesmu runājams.
— Bet?
— Es nebiju spējīgs ar tevi runāt. Es par to nevarēju domāt. Bērns bija smagi slims.
— Bet tagad taču tam klājas labāk. Citādi jau tu būtu Ro- tenturma ielā.
Viņš pamāj ar galvu.
— Jā, viņai klājas labāk. Bez tam tur ir mana sieva.
— Kas?
— Mana sieva. Mana šķirtā sieva. Viņa šeit ieradās ar otru bērnu.
— Ar otru bērnu? — atbalso jaunā, elegantā dāma.
— Jā, mums ir dvīņi. Vispirms Luīziņa bija pie manis. Bet pēc brīvdienām otra. Taču to es nemaz nebiju ievērojis. Es to zinu tikai kopš vakardienas.
Dāma ļauni smejas.
— To tava šķirtene ir viltīgi izkārtojusi!
— Viņa jau arī to zina tikai kopš vakardienas, — diriģents nepacietīgi piebilst.
Irēne Gerlaha ironiski savelk skaisti nokrāsotās lūpas.
— Pikanta situācija, vai ne? Vienā dzīvoklī ir sieviete, ai
kuru tu vairs neesi precējies, otrā cita, ar kuru tu vēl neesi precējies.
Viņu sagrābj niknums.
— Daudz ir tādu dzīvokļu, kuros ir sievietes, ar kurām es vēl neesmu precējies!
— Ā! — Viņa pieceļas. — Asprātīgs tu arī vari būt?
— Piedod, Irēne, esmu nervozs.
— Piedod, Ludvig, es arī.
Blaukš! Durvis ir aizcirtušās, un Gerlahas jaunkundze ir aizgājusi!
Pēc tam kad Palfija kungs kādu laiciņu ir noraudzījies uz durvīm, viņš pieiet pie flīģeļa, pašķirsta savas bērnu operas notis un, izvilkdams kādu nošu lapu, apsēžas pie taustiņiem.
Kādu laiku viņš spēlē no lapas. Nopietnu, vienkāršu kanonu vienā no vecajām baznīcas skaņkārtām. Tad viņš to variē. No doriešu skaņkārtas uz c-mollu. No c-molla uz es-dūru. Un pamazām no parafrāzes izlobās jauna melodija. Tik vienkārša un aizkustinoša melodija, it kā divas mazas meitenītes to dziedātu ar savām gaišajām, skaidrajām bērnu balsīm. Kādā vasarīgā pļavā. Pie vēsa kalnu ezera, kurā spoguļojas zilā debess. Tā debess, kuras saule vienlīdzīgi silda un apspīd visus radījumus, nešķirojot labajos, ļaunajos un tādos, kuriem viss ir vienalga.
Vienpadsmitā nodaļa
Divkārša dzimšanas diena un viena vienīga dzimšanas dienas vēlēšanās. Vecāki iziet apspriesties. Turēsim īkšķus! Grūstīšanās ap atslēgas caurumu. Pārpratumi un saprašanās.
Laiks, kas, kā zināms, dziedē brūces, dziedē ari slimības. Lotiņa ir atkal vesela. Viņa atkal nēsā bizes un matu lentes. Un Luīzei, tāpat kā agrāk, ir vaļējas cirtas, un viņa tās purina pēc sirds patikas.
Meitenes palīdz māmiņai un Rēzijai iepirkties un virtuves darbos. Viņas kopā rotaļājas bērnistabā. Viņas kopā dzied, kad Lotiņa vai pat tētiņš sēž pie klavierēm. Viņas apciemo Gabeles kungu blakus dzīvoklī. Vai arī izved ārā Peperlu, kad ārsta kungam ir pieņemšanas stundas. Suns ir samierinājies ar divām Luīziņām, pie kam savu īpašību mīlēt mazas meitenītes
viņš vispirms dubultoja un tad šīs simpātijas sadalīja uz pusēm. Ir jāprot izlīdzēties.