— Atsēdieties, cienītās dāmas! — viņš saka. — Skolas apkalpotājs man nupat ienesa «Minhenes Ilustrētā» jauno nu
muru. Titullapa var ļoti interesēt mūsu skolu. Vai es drīkstu lūgt, Brukbauras jaunkundze? — Viņš tai pasniedz žurnālu.
Un nu arī skolotājas, tāpat kā mazās meitenes skolas pagalmā, aizmirst, ka starpbrīdis jau sen beidzies.
Irēne Gerlahas jaunkundze eleganta kā vienmēr stāv operas tuvumā un samulsusi skatās «Minhenes Ilustrētā» titullapā, uz kuras redzamas divas mazas meitenītes ar biželēm. Kad viņa paceļ uz augšu acis, viņa raugās vēl ciešāk. Jo ielu krustojumā pietur taksometrs un taksometrā sēž divas mazas meitenītes ar kādu kungu, ko viņa ir labi pazinusi, un kādu dāmu, ar kuru viņa nekad negribētu iepazīties.
Lote iekniebj māsai.
— Tā, lūk, tur!
— Au-a! Kas tad?
Lote tik tikko dzirdami čukst:
— Gerlahas jaunkundze!
— Kur?
— Pa labi! Tā ar to lielo cepuri. Un ar laikrakstu rokā! — Luīze pašķielē uz eleganto dāmu. Vismīļāk viņa tai triumfējoši parādītu mēli.
— Kas jums abām ir?
Sasodīts — nu māmiņa tomēr kaut ko ir pamanījusi!
Te, par laimi, no automobiļa, kas gaida blakus taksometram, izliecas kāda cienījama veca dāma. Viņa sniedz māmiņai ilustrētu žurnālu un smaidīdama saka:
— Vai drīkstu jums pasniegt piemērotu dāvanu?
Palfija kundze paņem «Ilustrēto», ierauga titulbildi, smaidot pateicas un sniedz žurnālu savam vīram.
Automobiļi snk kustēties. Veca daina atvadoties māj.
Bērni uzrāpjas uz sēdekļa blakus tētiņam un apbrīno titulbildi.
— Ak, šis Eipeldauera kungs! — izsaucas Luīze. — Mūs tā iegāzt!
— Mēs taču domājām, ka esam saplēsušas visus fotouzņēmumus! — saka Lote.
— Viņam taču ir negatīvi! — māmiņa paskaidro. — Tā viņš vēl var nokopēt simtiem bilžu.
— Cik labi, ka viņš jūs piešmauca, — tēvs spriež. — Bez
viņa māmiņa nekad nebūtu uzzinājusi jūsu noslēpumu. Un bez viņa šodien nebūtu kāzu.
Luīze pēkšņi apgriežas un palūkojas atpakaļ uz operu. Bet no Gerlahas jaunkundzes nav vairs ne vēsts.
Lote māmiņai saka:
— Mēs uzrakstīsim Eipeldauera kungam vēstuli un pateiksimies viņam.
Atkalizceptais jaunais pāris ar dvīņiem kāpj augšā pa kāpnēm Rotenturma ielā. Atvērtajās durvīs jau gaida Rēzija savā svētdienas tērpā, smaida pār visu plato zemnieces ģīmi un pasniedz jaunajai sievai lielu puķu pušķi.
— Es jums ļoti pateicos, Rēzij, — jaunā sieva saka. — Un es priecājos, ka jūs gribat pie mums palikt!
Rēzija pamāj ar galvu kā lelle no leļļu teātra, tikpat enerģiski un tikpat stīvi. Tad viņa stomīdamās paskaidro:
— Man jau vajadzēja atpakaļ uz mājām. Pie tēva kunga. Bet man Lotiņas jaunkundzīte tik dikti mīļa!
Diriģenta kungs smejas: — Pret mums trim pārējiem jūs sevišķi pieklājīga neesat, Rēzij!
Rēzija bezpalīdzīgi parausta plecus.
Bet Palfija kundze izlīdzinoši iejaucas.
— Mēs taču nevaram mūžīgi stāvēt kāpņu telpā!
— Laipni lūdzu! — Rēzija atrauj durvis.
— Vienu acumirkli! — diriģenta kungs omulīgi saka. — Man vispirms jāieiet otrajā dzīvoklī!
Visi, izņemot viņu pašu, sastingst. Jau kāzu dienā viņš atkal grib iet uz studiju Kerntnera bulvārī! (Nē, Rēzija gan nemaz nesastingst. Viņa drīzāk klusu pie sevis smejas!)
Palfija kungs pieiet pie Gabeles kunga dzīvokļa durvīm, izvelk no kabatas atslēgu un vienā mierā atslēdz.
Lotiņa pieskrien pie viņa. Pie durvīm ir piestiprināta jauna plāksnīte, un uz jaunās plāksnītes skaidri lasāms: Palfijs.
— Ak, tētiņ! — viņa bezgala laimīga izsaucas.
Te jau arī Luīze stāv viņai blakus, izlasa plāksnīti, saķer māsu aiz apkakles un aiz prieka sāk ar viņu diet. Vecās koka kāpnes līgojas visos stūros.
— Nu pietiek, — diriģenta kungs beidzot iesaucas. — Tagad labi aši ar Rēziju uz virtuvi un palīdziet viņai! — Viņš paskatās pulkstenī. — Pa to laiku es māmiņai izrādīšu savu dzīvokli.
Un pēc pusstundas mēs ēdīsim. Kad būs tik tālu, piezvaniet Viņš saņem1 a 'z rokas jauno sievu.
Pie pretējām durvīm Luīze pakniksē un saka:
— Uz labu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs!
Jaunā sieva noņem cepuri un novelk mēteli.
— Kāds pārsteigums! — viņa klusu ierunājas.
— Patīl<arns pārsteigums? — viņš vaicā. Viņa pamāj.
— Tā jau sen bija Lotiņas vēlēšanās, pirms tā kļuva ari manējā, — vil ?š vilcinādamies stāsta. — Gabele visos sīkumos izstrādāja kaujas plānu un nokārtoja mēbeļu pārvešanu.
— Tad tāpēc mums vispirms vajadzēja braukt uz skolu?
— Jā. Flīģe la transports mazliet ieilga.
Viņi ieiet darbistabā. Uz flīģeļa stāv no rakstāmgalda atvilktnes augšāmcēlusies jaunas sievietes fotogrāfija no kāda pagājuša, neaizmirstama laika. Viņš apliek sievai apkārt roku.
— Trešajā stāvā pa kreisi mēs būsim laimīgi četratā un trešajā stāvā pa labi — es viens pats, bet ar jums aiz sienas.
— Tik daudz laimes! — Viņa tam pieglaužas.
— Katrā zil ?ā vairāk, nekā mēs to pelnām, — viņš nopietni saka. — Bet ne vairāk, kā mēs spējam panest.
— Es nekad nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams.
— Kas?
— Ka zaudētu laimi var atgūt — tāpat kā nokavētu mācību stundu.
Viņš rāda uz kādu bildi pie sienas. No rāmja uz vecākiem raugās Gabeles zīmēta, maza, nopietna bērna sejiņa.
— Par katru mūsu jaunās laimes sekundi, — viņš saka, — mums jāpateicas mūsu bērniem.
Luīze, aizsē ju si priekšautu, stāv uz krēsla un ar spraudītēm piestiprina Pie sienas «Minhenes Ilustrētā» titullapu.