— Skaisti. — Rēzija godbijīgi saka.
Lotiņa tāpat virtuves priekšautā čakli rosās ap pavardu.
Rēzija izslauka sev no acu kaktiņa asaru, klusu pašņauka- jas un tad v2icā » vēl arvien stāvēdama fotogrāfijas priekšā:
— Kura tad no abām jūs katra esat?
Mazās rneite nes apjukušas viena otru uzlūko. Tad viņas skatās uz piesprausto fotogrāfiju. Tad no jauna viena uz otru.
— Ak tā … — Lotiņa nedroši iesāk.
— Es, liekas, sēdēju pa kreisi, kad Eipeldauera kungs knip- sēja, — Luīze domīgi saka.
Lote neticīgi purina galvu.
— Nē, es sēdēju pa kreisi. Vai arī?
— Jā, jūs jau nu pašas nezināt, kura katra esat! — visā balsī kliedz Rēzija un sāk smieties.
— Nē, mēs tiešām nezinām, — sajūsmināta iesaucas Luīze. Un nu smejas visas trīs tā, ka viņu smiekli ielaužas blakus
dzīvoklī. Tur jaunā sieva gandrīz vai izbijusies vaicā:
— Vai šādā troksnī tu varēsi strādāt?
Viņš pieiet pie flīģeļa un, paceldams vāku, saka:
— Tikai šādā troksnī! — Un, kad blakus dzīvoklī smiekli sāk norimt, viņš spēlē savai sievai priekšā duetu es-dūrā no bērnu operas, mūzika aizskan līdz kaimiņu dzīvokļa virtuvei. Tur visas trīs rīkojas tik klusu, cik klusu vien iespējams.
Kad dziesma ir izskanējusi, Lotiņa kautri jautā:
— Kā tas galu galā ir, Rēzij? Tagad, kad tētiņš un māmiņa ir atkal ar mums kopā, Luīzei un man taču vēl var būt māsiņas un brālīši?
— Jā — zināms! — Rēzija pārliecināti saka. — Vai tad jūs tādus vēlaties?
— Protams, — Luīze enerģiski atbild.
— Puikas vai meitenes? — interesējas Rēzija.
— Puikas un meitenes! — Lote saka. Bet Luīze no visas sirds iesaucas:
— Un tikai dvīņus!
Punktiņa un Antons
PUNKTIŅA UN ANTONS
IEVADS,
cik vien iespējams īss
Ko gan es gribēju teikt? Ak jā, atcerējos. Notikums, par kuru es jums šoreiz pastāstīšu, ir visai dīvains. Pirmkārt, tas ir dīvains tāpēc, ka tas ir dīvains, un, otrkārt, tas patiešām ir patiess notikums. Apmēram pirms pusgada par to bija lasāms laikrakstā. Ā, jūs domājat un nosvilpjat caur zobiem. Tātad Ķestners ir nočiepis!
Bet to viņš nav darījis.
Laikrakstā par šo notikumu bija uzrakstīts ne vairāk kā divdesmit rindu. Rakstiņš bija tik sīks, ka to būs lasījuši visai maz cilvēku. Tā bija informācija, kurā bija pateikts, ka tādā un tādā datumā Berlīnē noticis tas un tas. Es tūdaļ sameklēju šķēres, izgriezu informāciju un rūpīgi ieliku to dīvainībām paredzētajā kārbiņā. Kārbiņu dīvainībām man bija salīmējusi Ruta: uz vāka redzams vilciens ar spilgti sarkaniem riteņiem, turpat blakus stāv divi tumšzaļi koki, un pāri visam lidinās trīs balti mākoņi, apaļi kā sniega bumbas, viss no īsta spodr- papīra, brīnišķīgi. Tie nedaudzie pieaugušie, kas vēl būtu varējuši lasīt par šo notikumu, to noteikti nemaz nebūs ievērojuši. Viņiem šī informācija bija no koka. Kāpēc no koka? Tas saprotams tā.
Ja mazs zēns no krāsns apakšas izvelk pagali un uzsauc paga- lei — nū! — tad pagale pārvēršas par zirgu, īstu dzīvu zirgu. Un, kad lielais brālis, galvu purinādams, aplūko pagali un mazajam zēnam saka: «Tas jau nemaz nav zirgs, bet tu gan esi ēzelis,» tad tas nenieka negroza. Un ar manu informāciju laikraksta bija gluži tāpat. Ļaudis sprieda: <rTas tāds mazs rakstiņš vien ir.» Bet es nomurmināju: «Joki — spoki,» — un radās grāmata.
To visu es jums stāstu aiz pavisam dibināta iemesla. Tam, kas raksta stāstus, bieži jautā: «Paklausieties — vai tas, ko jūs rakstāt, patiešām ir noticis?» Sevišķi bērni to vienmēr mats matā grib zināt. Tādās reizēs tad nu tu, cilvēk, stāvi ar smagu galvu un plūkā sev bārdu. Sis un tas stāstos, protams, ir patiešām noticis, bet vai viss? Neviens jau neskraida ļaudīm pakaļ ar piezīmju grāmatiņu rokā, lai sīki pierakstītu, ko viņi teikuši un domājuši! Ne jau par visu, kas kādreiz noticis, var rakstīt stāstu. Tas taču skaidrs, vai ne?
Nu, bet daudzi lasītāji, lieli un mazi, man iebilst: «Augsti godātais kungs, ja tas, ko jūs esat sarakstījis, nav noticis, tad tas mūs nemaz neaizkustina.» Un tāpēc man gribētos atbildēt: vai nu tas patiešām ir noticis vai ne, nav svarīgi. Galvenais, ka stāsts ir patiess! Bet stāsts ir patiess tad, ja viss varēja notikt tieši tā, kā attēlots. Vai jūs sapratāt? Ja sapratāt, tad jūs esat aptvēruši svarīgu mākslas likumu. Bet, ja jūs to neesat sapratuši, tad arī nav liela bēda. Līdz ar to ievads ir galā, urā!
No pieredzes zinu, ka daži bērni labprāt lasa šādas pārdomas kā, piemēram, par pagali un zirgu, īstenību un patiesību. Citi turpretim labāk trīs dienas ēdīs tikai auzu tumi nekā uzdrošināsies iedziļināties tik sarežģītās lietās. Viņi baidās, ka mazajās, glītajās pierītēs varētu rasties grumbas. Ķo tur lai dara?
Es zinu izeju. Savas pārdomas es sakopošu mazās nodaļās un palūgšu to viru, kas grāmatu iespiedis, lai viņš tās atdala no pārējā teksta. Lai viņš tās saliek slīpiem burtiem, tieši tāpat kā šo ievadu. Ja nu jūs redzat kādu gabaliņu iespiestu slīpi, varat to pāršķirt, it kā tā nemaz nebūtu. Vai sapratāt? Ceru, ka jūs saprotoši mājat ar galvu.
Ķo es vēl gribēju teikt? Ak jā, atceros. Gribēju teikt, ka tagad stāsts var sākties.
Pirmā nodaļa
Punktiņa spele teātri
Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica: