Direktors Poges kungs ne par ko vairs nebrīnījās. Viņš klusībā pārrēķināja un, tā kā bija pareizi, sāka atkal ēst. Pifka bija uzrāpies uz tukša krēsla, atbalstījis priekškājas pret galdu un, pieri saraucis, vēroja, vai visi ēd zupu. Izskatījās, it kā tas gribētu teikt runu. Berta ienesa vistu ar rīsiem un viegli iesita
Pifkam. Takšelis to pārprata un uzrāpās uz galda. Punktiņu no cēla Pifku zemē un teica:
— Vislabāk es gribētu būt dvlne.
Tēvs skumīgi paraustīja plecus.
— Tas būtu lieliski, — sacīja meitene. — Mēs ietu vienādi ģērbtas, un mums būtu vienāda matu krāsa, vienādi kurpju numuri, vienādas kleitas un pavisam, pavisam vienādas sejas.
— Un tad? — jautāja Andahtas jaunkundze.
Punktiņa nosēcās aiz labsajūtas, iedomājoties tādu laimi.
— Neviens nezinātu, kura esmu es un kura ir viņa. Un, ja domātu, ka tā esmu es, tad tā būtu viņa. Un, ja domātu, ka tā ir viņa, tad tā būtu es. Ai, tas būtu lieliski!
— Tas būtu neizturami, — piezīmēja tēvs.
— Un, ja skolotāja sauktu: «Luīze!» — tad pieceltos es un teiktu: «Ne, es esmu tā otra.» Un tad skolotāja sacītu: «Sēdies!» izsauktu otru un kliegtu: «Kāpēc tu nepiecelies, Luīze?» —- un tā sacītu: «Es taču esmu Karlīnīte.» Un pēc trim dienam kolotāja dabūtu krampjus un brauktu atvaļinājumā uz sanatoriju ārstēties, bet mums būtu brīvdienas.
— Dvīņi bieži vien ir arī ļoti atšķirīgi, — Andahtas jaunkundze apgalvoja.
— Mēs ar Karlīnīti nekādā ziņā ne, — iebilda Punktiņa.
lādu līdzību jūs vēl nebūtu redzējuši. Pat direktors mūs nevarētu atšķirt. — Direktors bija viņas tēvs.
— Man jau ar tevi pietiek, — direktors sacīja un paņēma otru porciju vistas.
— Kas tev ir pret Karlīnīti? — Punktiņa jautāja.
— Luīze! — tēvs skaļi iesaucās. Kad viņš teica Luīze, tas nozīmēja, ka nu jābeidz blēņoties, citādi nebūs labi. Punktiņa klusēja, ēda vistu ar rīsiem un paslēpšus rādīja Pifkam visādas grimases, kamēr tas izbailēs noskurinājās un aizskrēja uz virtuvi.
Heidzot, kad viņi jau ēda saldo ēdienu — todien bija plūmes - , ieradās ari Poges kundze. Viņa gan bija ļoti skaista, bel ■ tarp mums runājot — arī diezgan neciešama. Berta kādreiz bija teikusi kādai citai kalponei: «Manu cienīgo vajadzētu ar slapju lupatu nosist. Viņai ir jauks, ņiprs bērns un labs vīrs, bet vai tu domā, ka viņa par tiem rūpējas? Nekas tamlīdzīgs. Cauru dienu braukā apkārt pa pilsētu, iepērkas, apmaina pirkto, iet uz pēcpusdienas tējām un modes skatēm, un vakaros arī vēl nabaga vīram jāskrien līdzi. Visu cauru nedēļu — gan uz teātri, gan uz kino, gan uz ballēm — vienā skriešanā. Mājās viņa vispār vairs nerādās. Nu, bet tur ir ari savs labums.»
Tātad Poges kundze bija ieradusies, apsēdās un izskatījās aizvainota. īstenībā viņai vajadzētu lūgt piedošanu, ka ieradusies tik vēlu. Taču viņa vēl apvainojās, ka pārējie nebija gaidījuši ar pusdienām. Poges kungs atkal ieņēma tabletes, šoreiz četrstūrainas, savieba seju un uzdzēra pēc tam ūdeni.
— Neaizmirsti, ka mēs šovakar esam ielūgti pie ģenerālkonsula Oleriha, — sieva atgādināja.
— Neaizmirsīšu, — sacīja Poges kungs.
— Vista ir pavisam atdzisusi, — viņa teica.
— Tā ir gan, — sacīja resnā Berta.
— Vai Punktiņai skolā kaut kas uzdots? — Poges kundze jautāja.
— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze.
— Bērns, tev jau viens zobs kustas! — kundze iesaucās.
— Tā ir gan, — teica Punktiņa.
Poges kungs piecēlās no galda.
— Es nemaz vairs neatceros, kāda mūsu māja izskatās vakaros.
— Turklāt mēs vakar vakarā pat līdz āra durvīm netikām, — atbildēja viņa sieva.
— Toties Brikmaņi bija šeit, — viņš sacīja, — un Srami un Dītrihi, visa māja bija pilna cilvēku.
— Vai mēs vakar bijām mājās vai nebijām mājās? — sieva enerģiski jautāja un vērīgi raudzījās vīrā. Direktors Poge drošības labad neko neatbildēja un iegāja darba istabā. Punktiņa sekoja tēvam un apsēdās pie viņa lielajā ādas atzveltnes krēslā.
— Zobs kustas? — viņš jautāja. — Vai sāp?
— Ak, ko nu, — meitene atbildēja. — To es pie gadījuma izraušu. Varbūt vēl šodien.
Tad mājas priekšā ietaurējās mašīna. Punktiņa pavadīja tēvu līdz nama durvīm. Hollaka kungs, šoferis, meitenīti sveicināja, un arī viņa sveicināja. Punktiņa darīja to tāpat kā viņš — pielika roku pie cepures, kaut gan viņai cepure nemaz nebija galvā. Tēvs iekāpa, auto aizbrauca, tēvs vēl pamāja ar roku, ari Punktiņa pamāja.
Kad viņa gribēja ieiet atpakaļ istabā, durvīs stāvēja Gotfrīds Kleperbeins, tas bija šveicara dēls un īsts resgalis.
— Paklau, — viņš teica, — ja tu man dosi desmit markas, es neko neizpaudīšu. Citādi es pateikšu tavam tēvam.
— Ko tad? — Punktiņa nevainīgi jautāja.
Gotfrīds Kleperbeins draudoši nostājās ceļā.
— To tu zini tīri labi, neizliecies par muļķi, manu sirsniņ!
Punktiņa gribēja tikt mājā, bet zēns viņu nelaida iekšā.
Tad viņa nostājās tam blakus, salika rokas uz muguras un izbrīnījusies raudzījās debesīs, it kā tuvotos cepelīns vai maijvabolīte uz slidām, vai kas tamlīdzīgs. Zēns, protams, arī paskatījās uz augšu, un tad meitenīte ka zibens pašāvās tam garām, bet Gotfrīds Kleperbeins palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu.
Pirmās pārdomās vĒsta PAR PIENĀKUMU
Pirmajā nodaļā jau parādījušies diezgan daudzi cilvēki, vai ne? Palūkosim, vai mēs viņus visus atceramies. Tātad tur ir direktors Poges kungs, viņa godātā laulātā draudzene, Punktiņa, kalsnā Andahtas jaunkundze, resnā Berta, Gotfrīds Kleperbeins un Pifka, mazais takšelis. Būtībā Pifku mums nevajadzētu pieminēt, jo takši nav īsti cilvēki, žēl.
Un tagad es gribu vaicāt sekojošo: kura no šim personām jums patika un kura ne? Ja man atļauts izteikt savas domas, tad Punktiņa un arī resnā Berta man patīk diezgan labi. Par Poges kungu man vēl nav skaidra priekšstata. Toties Punktiņas māli es nevaru ieredzēt ne acu galā. Kaut kas šajā sievietē man nepatīk. Viņa nerūpējas par savu vīru, kāpēc tad viņa to apprecēja? Viņa nerūpējas par savu bērnu, kāpēc viņa to laida pasaulē?