Tomēr Emīls labi vis nejutās. Un, kad viņš stiepa savu koferi pāri tukšajam laukumam uz staciju, viņam kājas trīcēja. Kuru katru mirkli varēja sagaidīt, ka Ješke pēkšņi aiz muguras uzbrēks: «Emīl Tišbein, tu esi apcietināts! Rokas augšā!» Taču nekas nenotika. Varbūt policists bija nolēmis pagaidīt, kamēr Emīls pārbrauks?
Tad māte pie kases lodziņa nopirka biļeti (protams, trešajā klasē) un perona biļeti. Pēc tam viņi izgāja uz pirmo peronu — lūdzu, Neištates stacijā ir četri peroni — un gaidīja Berlīnes vilcienu. Atlika vēl tikai dažas minūtes.
— Neko neatstāj vilcienā, dēliņ! Un neuzsēdies uz puķu pušķa! Lai kāds tev koferi uzliek augšā bagāžas tīklā. Tikai pieklājīgi palūdz!
— Koferi es pats uzcelšu augšā. Neesmu jau nekāds vārgulis!
— Nu labi. Tikai nepabrauc savai stacijai garām! Berlīnē vilciens ienāk vakarā — sešos un septiņpadsmit minūtēs Fridriha ielas stacijā. Neizkāp agrāk — pie zooloģiskā dārza vai kur citur!
— Esiet bez bažām, kundze!
— Galvenais, neesi pret citiem cilvēkiem tik nepieklājīgs kā pret savu māti. Un nemet papīru uz grīdas, kad būsi apēdis savu desu maizi. Un — nepazaudē naudu!
Emīls izbijies iegrūda roku svārku labajā krūšu kabatā. Tad atviegloti uzelpoja un noteica:
- Viss savā vietā!
Viņš paņēma māti zem rokas un pastaigājās ar viņu šurp nu turp pa peronu.
- Nepārstrādājies, mammucīt! Un nesaslimsti! Nu tev ne- bii. neviena, kas tevi varētu kopt. Tad es tūliņ kāpšu lidmašīnā mi braukšu mājās. Un atraksti man arī. Ilgāk par nedēļu es nepalikšu, tu jau zini. — Viņš cieši piekļāva māti sev klāt. Viņa noskūpstīja Emīlu uz degungala.
Svilpdams un šņākdams pienāca Berlīnes pasažieru vilciens un apstājās. Emīls vēlreiz apķērās mātei ap kaklu. Tad zēns iekāpa ar savu koferi vagonā. Māte padeva viņam puķes un sviestmaižu sainīti un apjautājās, vai viņš pratīs atrast savu vietu. Emīls pamāja.
— Tātad izkāp Fridriha ielā!
Viņš pamāja.
— Uzvedies pieklājīgi, palaidni!
Viņš pamāja.
— Esi laipns pret Poniju Cepurīti. Jūs viens otru nemaz nepazīsat.
Viņš pamāja.
— Un raksti man!
— Tu man ari!
Droši vien tā turpinātos stundām ilgi, ja nebūtu vilcienu saraksta. Vilciena pavadonis ar sarkano ādas somiņu sauca:
— Iekāpt! Iekāpt!
Vagona durvis noklaudzēja. Lokomotīve sāka vilkt. Un vilciens aizbrauca.
Māte vēl ilgi māja ar mutautiņu. Tad viņa lēni apgriezās mi gāja mājās. Un, tā kā mutautiņš mātei jau bija rokā, viņa ņēma un apraudājās.
liet tikai mazliet. Jo mājās māti jau gaidīja miesnieka Au- Kiistina kundze un vēlējās, lai viņai pamatīgi izmazgā matus.
Treša nodala
Brauciens uz Berlīni var sākties
Emīls noņēma skolnieka cepuri un sacīja:
— Labdien, kungi un dāmas. Varbūt kāda vietiņa ir vēl brīva?
Protams, viena vieta bija vēl brīva. Kāda tukla dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas kurpi, jo tā spieda, teica savam kaimiņam, kādam vīrietim, kurš elpojot briesmīgi sēca:
— Tik pieklājīgi bērni mūsu dienās ir retums. Kad es atceros savu jaunību, ak dievs! Toreiz valdīja pavisam cits gars. — Turklāt viņa noteiktā taktī zeķē grozīja saspiesto kājas pirkstu. Emīls ar interesi noskatījās. Vīrietis tā sēca, ka tik tikko spēja palocīt galvu.
Emīls jau sen bija ievērojis, ka ir tādi cilvēki, kas vienmēr saka: «Ak dievs, agrāk viss bija labāk!» Viņš nemaz vairs neklausījās, ja kāds apgalvoja, ka senāk gaiss bijis daudz veselīgāks vai ka vēršiem bijušas lielākas galvas. Lielākoties tā nebija taisnība: šie cilvēki piederēja pie tās sugas, kas negrib būt apmierināti, jo citādi viņi būtu apmierināti.
Emīls aptaustīja svārku labo kabatu un aprima tikai tad, kad dzirdēja aploksni čaukstam. Ceļabiedri viesa uzticību un nepavisam neizskatījās pēc laupītājiem un slepkavām. Blakus briesmīgi sēcošajam vīrietim sēdēja sieviete, kas tamborēja šalli. Pie loga, blakus Emīlam, kāds kungs ar stīvu platmali galvā lasīja avīzi.
Pēkšņi viņš atlika avīzi sāņus, izņēma no kabatas šokolādes gabaliņu, sniedza to zēnam un teica:
— Nu, jaunais cilvēk, kā būtu?
— Pateicos, — Emīls atbildēja un paņēma šokolādi. Pēc tam viņš aši norāva savu cepuri, palocījās un sacīja: — Mani sauc par Emīlu Tišbeinu.
Ceļabiedri smaidīja. Arī kungs savukārt nopietni pacēla stīvo platmali un teica:
— Ļoti patīkami, es esmu Grundeiss.
Tad tuklā dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas, kurpi, apjautājās:
— Vai Neištatē vēl dzīvo tirgotājs Kurchalss?
— Jā, Kurchalsa kungs dzīvo gan vēl, — Emīls atteica, — vai jūs viņu pazīstat? Tagad viņš nopircis to zemes gabalu, uz kura atrodas viņa veikals.
— Ak tā, nu tad pasaki viņam, ka Jakoba kundze no Liel- grīnavas liek viņu sveicināt.
— Bet es tagad braucu uz Berlīni.
— Tas nav tik steidzīgi, pasveicini, kad atgriezīsies, — Jakoba kundze noteica, atkal grozīdama kājas pirkstu, un iesmējās tā, ka cepure viņai noslīdēja uz acīm.
— Ak tad tu brauc uz Berlīni? — Grundeisa kungs apjautājās.
— Jā, un mana vecmāmiņa gaidīs Fridriha ielas stacijā pie puķu kioska, — Emīls attrauca un atkal aptaustīja svārkus. Paldies dievam, aploksne joprojām čaukstēja.
— Vai tu Berlīni pazīsti?
— Nē.
— Nu, tad gan tev būs ko brīnīties! Berlīnē tagad ir nami ar simt stāviem un jumti piesieti pie debesīm, lai vējš neaiz- pūš… Un, ja kādam steidzīgi jānokļūst citā pilsētas rajonā, tad viņu pastā ātri ieliek kastē, kasti caurulē un aizšauj ar pneimatisko pastu uz pasta nodaļu tajā pilsētas daļā, kur šis cilvēks grib nokļūt… Un, ja nav naudas, tad aiziet uz banku, ieķīlā savas smadzenes un dabū tūkstoš markas. Cilvēks tikai divas dienas var dzīvot bez smadzenēm; atpakaļ tās no bankas var dabūt tikai tad, ja samaksā tūkstoš divsimt markas. Tagad ir izgudroti kolosāli moderni medicīnas aparāti un …