— Jā, jā, mans kungs, — viņa sacīja takšelim. — Ir gan laiki! Vai mans rādītāja pirksts ir pietiekami ass? Tie tikai ir laiki. Jau līdz… jūs jau zināt, ko es domāju. Iedomājieties, lūdzu, otru pusi, iedomājieties, vakar, pārnākot mājās, ieraugu — manai sievai piedzimuši trīnīši, trīs celuloīda lelles, visas meitenes. Un uz galvas viņām aug sarkana zāle. Vai tur nav jāsajūk prātā? Un, kolīdz es šorīt atveru frizētavu, tiesu izpildītājs jau priekšā un skaidro, ka viņš atnācis pēc spoguļiem. Kāpēc? — es tam vīram jautāju. Vai jūs gribat mani izputināt? Ļoti žēl, viņš saka, mani sūta pats finanšu ministrs. Jūs neēdat rabarberus. Griezt pret spalvu, Pifkas kungs? Starp citu, kā jūs esat kļuvis tik skaisti brūns? Ak tā, jūs lietojat kalnu sauli? Pusstundu vēlāk ieradās pats ministrs. Mēs vienojāmies, ka skūšu viņam bārdu veselu nedēļu par velti, desmit reižu dienā. Jā, viņam ir ļoti audzelīga bārda. Vai vēlaties Ķelnes ūdeni? Tuvākā laikā es aizceļošu. Cepelīns braucienam uz ziemeļpolu meklē frizieri, kas sirgst ar jūras slimību, viņam būs jāgriež ledus lāčiem mati. Ja jums tīk, es atvedīšu ledus lāča ādu. Vai vēlaties pūderi?
Punktiņa nopūderēja takšelim purniņu baltu, un Pifka pārbijies blenza spogulī. Frizieris, Hābekusa kungs, aizmirsa Antonam griezt matus, un Antons locījās no smiekliem. Punktiņa bija pati nopietnība un sāka pārmaiņas dēļ skaļā balsī lasīt veikalā izliktos plakātus. Palaikam viņa tekstus pat sajauca. — Lietojiet Dralles jauno frizūru, manā frizētavā jūs varat uzzināt attiecīgās cenas visiem oriģinālražojumiem, ja esat apmierināti, pastāstiet to citiem, šeit izdur ausīs caurumus, ja esat neapmierināti, pasakiet to man, plikpauri vairs nav modē, atvērts svētdienās no pulksten astoņiem līdz desmitiem, kungus lūdz griezt matus darbdienās, varžacis pirms lietošanas dezinficē, bārdas naži ir nevajadzīga mocība, sargieties no zobu akmens. — To visu viņa lasīja tik vienmuļā, dziedošā balsī, it kā skaitītu kādu dzejoli. Pifka no visa nogura, sāka žāvāties, saritinājās krēslā un apgūlās.
— Vai viņa nav lieliska? — Antons jautāja Hābekusa kungam.
— Paldies par kūkām, — frizieris atbildēja. — Divas dienas kopā ar šādu skuķi, un man sāks rādīties baltās pelītes. —
Tad viņš saņēmās un sāka klabināt grieznes. Frizieris gribēja ātrāk tikt galā, lai dabūtu meiteni laukā no frizētavas. Viņam bija vāji nervi.
Tad ienāca kāds klients, tukls virs baltā priekšautā kā miesnieks.
— Tūlīt, Bulriha kungs, — sacīja frizieris. Antons vērīgi raudzījās spogulī, lai neko nepalaistu garām. Un, tikko miesnieks apsēdās, tūlīt arī aizsnaudās. Punktiņa nostājās viņam pretī.
— Mī|ais Bulriha kungs, — viņa teica tuklajam vīram,
- vai jūs protat dziedāt? — Miesnieks pamodās, samulsis grozīja savus resnos, sarkanos, desiņām līdzīgos pirkstus šurp un lurp un purināja galvu.
— Ai, cik žēl, — novilka Punktiņa. — Citādi mēs abi varētu kaut ko skaistu četrbalsīgi uzdziedāt. Vai jūs protat vismaz kādu dzejoli? «Tu zaļais mežs» vai «Cieši zemē iemūrēta»?
Bulriha kungs atkal papurināja galvu un pašķielēja uz laikrakstu, kas karājās uz āķa. Viņš tomēr neiedrošinājās to paņemt.
— Un tagad pēdējais jautājums, — turpināja Punktiņa.
— Vai jūs protat stāvēt uz rokām?
— Nē, — enerģiski atteica Bulriha kungs.
— Nē? — atkārtoja Punktiņa apbēdināta. — Neņemiet ļaunā, bet tādu garlaicību es savu mūžu vēl neesmu piedzīvojusi! — Tad viņa tam uzgrieza muguru un nostājās blakus Antonam, kas paslepus smējās. — Tādi ir tie pieaugušie, — viņa sacīja savam draugam. — Mums jāprot viss: rēķināt un dziedāt, laikā gulēt iet un kūleņus mest, bet viņiem pašiem no tā nav ne mazākās jēgas. Starp citu, man viens zobs kustas, raug. — Viņa plaši atvēra muti un ar mēli šūpoja mazu, baltu zobu, kas ļodzījās vien.
— Tas tev jāizrauj, — Antons pamācīja. — Paņem diegu, uzmet zobam cilpu, piesien diega otru galu pie durvju roktura un tad skrej no durvīm prom. Knaukš — un laukā būs!
— Praktiskais Antons, — sacīja Punktiņa un atzinīgi uzsita viņam uz pleca. — Baltu vai melnu?
— Ko tad? — viņš jautāja.
— Diegu, — viņa atteica.
— Baltu, — atbildēja Antons.
— Labi, padomāšu, — piebilda Punktiņa. — Vai jūs, Hābekusa kungs, drīz beigsiet?
— Jā gan, — frizieris atbildēja. Tad viņš pagriezās un sacīja Burliha kungam: — Grūti audzināms bērns, vai ne?
Uz ielas Punktiņa satvēra Antona roku un jautāja:
— Vai bija ļoti grūti?
— Nu, bija jau visvisādi, — viņš teica. — Nākamo reizi es tevi gan vairs neņemšu līdzi.
— Dari, kā zini, — viņa sacīja un palaida vaļā Antona roku. Viņi jau bija nonākuši pie Ganību dambja tilta. Punktiņa
sarunājās ar suni, bet ilgi viņa nepanesa Antona klusēšanu.
— Kas tavai mātei īsti kaiš? — viņa jautāja.
— Viņai bija audzējs. Tad māti aizveda uz slimnīcu, un tur viņai audzēju izgrieza. Apmeklēju viņu katru dienu. Ak dievs, cik slikti māte toreiz izskatījās, pavisam vāja un dzeltena kā cidonija. Un nu viņa guļ jau četrpadsmit dienas mājās. Viņai ir jau daudz labāk. Māsiņas slimnīcā vienmēr bija ļoti laipnas pret mani. Viņas, šķiet, domāja, ka mana māte mirs.
— Kas tad viņai bija par audzēju? — prasīja Punktiņa. — Vai ar ziediem, lapām un puķu podu? Vai viņa to aiz pārskatīšanās bija norijusi?
— Droši vien ne, — viņš teica. — Tad es kaut ko zinātu. Nē, audzējs bija iekšējs.
— Ģerānija vai ūdenslapa? — ziņkārīgi jautāja Punktiņa.
— Nē taču, tā ir āda un gaļa, kas aug cilvēka iekšās. Un, ja to neļauj izņemt laukā, tad jāmirst.
Pēc kāda brīža Punktiņa apstājās, sakrustoja rokas uz vēdera un vaimanāja: