— Anton, mīļais Anton, man šeit iekšā tā spiež. Klausies, man arī ir audzējs! Droši vien maza eglīte. Man tā patīk eglītes.
— Nē, — viņš teica. — Tev nav koks, tev vējš galvā.
Trešās pārdomās vesta PAR FANTĀZIJU
Jūs droši vien esat ievērojuši, ka Punktiņa ir meitene ar visai nepastāvīgu raksturu. Viņa kniksē sienai un pārdod tai sērkociņus, viņa pārģērbjas un velk uz pannas savu takšeli, viņa liek to gultā, iedomājas, ka tas ir vilks un viņu apris. Punktiņa lūdz miesnieku Bulriha kungu dziedāt ar viņu četrbalsīgi, beidzot pat izgudro, ka viņai ir audzējs. Viņa iedomājas to, kā īstenībā nemaz nav vai kas īstenībā ir pavisam citādi, nekā to iedomājas.
Reiz es lasīju par kādu vīru, kam bija spēcīga fantāzija un kas ļoti dzīvi sapņoja. Vienreiz, piemēram, viņš sapņoja, ka izlec pa logu. Un, kad vīrs pamodās, viņš patiešām gulēja uz ielas. Par laimi, viņš dzīvoja pirmajā stāvā. Bet iedomājieties tikai, ja šis virs dzīvotu ceturtajā stāvā! Tad dzīvā fantāzija būtu apdraudējusi viņa dzīvību.
Fantāzija ir brīnišķīga īpašība, bet tā jātur grožos.
Ceturta nodaļa
Domstarpības
Andahtas jaunkundze pa to laiku sēdēja ar savu līgavaini vasaras kafejnīcā, un brīžiem viņi arī dejoja. Starp galdiem stāvēja skaistas, ziediem rotātas ābelītes, tās bija darinātas no papes un papīra un izskatījās ļoti dabiskas. Papes zaros karājās papīra ziedi, raibi baloni un garas serpentīna čūskas. Kafejnīcā bija ļoti omulīgi, un orķestris spēlēja jautras dejas. Andahtas jaunkundze vairs nebija cerējusi, ka viņai gadīsies līgavainis, jo viņa bija ļoti gara un vāja, bet nu jau kopš četrpadsmit dienām viņai līgavainis tomēr bija. Kaut tikai nebūtu tik stingrs! Pastāvīgi komandēja Andahtas jaunkundzi un, ja viņa tūlīt nepaklausīja, tad tik bargi paskatījās, ka viņa no iz- bīļa pat nodrebēja.
— Vai tu sajēdz? — viņš jautāja un, paliecies uz priekšu, pameta niknu skatienu.
— Robert, vai tu to patiešām gribi darīt? — viņa bailīgi jautāja. — Man krājkasē ir divsimt marku, tās tu vari dabūt.
— Tavus pāris grašus, muļķa kaza! —=- viņš sacīja. No tā var spriest, ka viņš nebija nekāds smalkais kavalieris. — Līdz rītam man jādabū plāns.
Andahtas jaunkundze padevīgi pamāja ar galvu. Tad viņa čukstēja:
— Klusu, bērni nāk!
Punktiņa un Antons pienāca pie galdiņa.
— Tas ir Velna Roberts, — Punktiņa teica Antonam, rādīdama uz līgavaini.
— Bet Punktiņa! — šausmās iesaucās Andahtas jaunkundze.
— Liec viņu mierā, — līgavainis teica un māksloti smai- 226
dīja. — Mazā princese tikai joko. Ak, cik piemīlīgs pinčers! — viņš pēc tam sacīja un gribēja takšeli noglaudīt. Bet Pifka atņirdza zobus, rūca un grasījās kost. Tad viņiem abiem bija jāapsēžas. Līgavainis gribēja viņiem pasūtīt karstu šokolādi, bet Antons iebilda:
— Nē, mans kungs, netērējieties veltīgi mūsu dēļ.
Tā kā orķestris atkal sāka spēlēt, Andahtas jaunkundze ar savu Robertu aizgāja dejot. Bērni palika pie galdiņa.
— Vai mēs arī dejosim? — Punktiņa vaicāja.
Antons no uzaicinājuma noteikti atsacījās.
— Es taču esmu vēl tikai zēns. Starp citu, šis Roberts man nemaz nepatīk!
— Vai ne! — sacīja Punktiņa. — Viņam ir tāds skatiens kā smaili uzasināts zīmulis. Arī Pifkam kaut kas ir pret viņu. Citādi šeit ir aizraujoši.
— Aizraujoši? — pārvaicāja Antons. — Ak tā, atkal tavs izgudrojums.
Punktiņa piekrītoši pamāja. — Anton, bet ir vēl kāds, kas man nepatīk. Tas ir mūsu šveicara dēls. Viņš man sacīja, ja es nedošot viņam desmit markas, tad viņš visu izstāstīšot manam tēvam. Viņa vārds ir Gotfrīds Kleperbeins.
— Viņu es pazīstu, — atbildēja Antons. — Viņš iet manā skolā, vienu klasi augstāk. Nu pagaidi, viņu es izpurināšu no biksēm.
— Vareni! — iesaucās meitene. — Bet viņš ir lielāks par tevi.
— Lai, — zēns sacīja. — Es viņu miltos samalšu.
Andahtas jaunkudze un viņas līgavainis pa to laiku dejoja. Arī daudzi citi cilvēki dejoja. Roberts nikni šķielēja uz bērniem un čukstēja:
— Gādā, lai es tos nebēdņus neredzētu. Rīt pēcpusdienā mēs atkal šeit satiksimies. Kas tev bija jāatnes līdzi?
Plāns, — atbildēja Andahtas jaunkundze. Izklausījās, it ka viņai būtu aizlūzusi balss.
Uz ielas Andahtas jaunkundze sacīja:
— Briesmīgais bērns! Tā nokaitināt manu līgavaini!
Punktiņa neko neatbildēja, bet pārbolīja acis, lai sasmīdinātu Antonu.
Andahtas jaunkundze apvainojās. Viņa tā steidzās ar Pifku pa priekšu, it kā viņai kāds par to maksātu.
Pavisam nemanot viņi bija nonākuši pie Poges mājām.
— Tātad šovakar mēs atkal tiekamies, — sacīja Punktiņa. Antons piekrītoši pamāja ar galvu. Kamēr viņi vēl tur stāvēja, pa durvīm iznāca Gotfrīds Kleperbeins un gribēja viņiem paiet garām.
— Acumirkli, — iesaucās Antons. — Man tev kas svarīgs jāpastāsta.
Gotfrīds Kleperbeins apstājās.
— Marš mājās! — Antons uzsauca Punktiņai.
— Vai tu viņu tagad samaisi miltos? — jautāja Punktiņa.
— Tā nav sieviešu darīšana, — viņš atbildēja. Andahtas jaunkundze un Punktiņa iegāja mājā, Punktiņa aiz durvīm apstājās un lūrēja caur durvju stiklu. Bet Antons to nezināja.
— Pielūko, — viņš sacīja Gotfrīdam Kleperbeinam, — ja tu mazo vēlreiz aizskarsi, tev būs darīšana ar mani. Viņa atrodas manā aizsardzībā, saprati?
— Brūtgāns ar brūti, — Kleperbeins smējās. — Galīgi ķerti! — Sajā mirklī viņš dabūja tādu pļauku, ka atsēdās uz bruģa. — Nu, pagaidi! — viņš iesaucās un uzlēca kājās. Tad viņš dabūja vēl vienu pļauku, šoreiz pa otru vaigu, un viņš atkal atsēdās. — Nu pagaidi tikai, — viņš teica, bet, drošs paliek drošs, augšā necēlās.