Antons panāca vēl soli tuvāk.
— Šodien es tev sacīju ar labu, — viņš piemetināja. — Ja atkal kaut ko dzirdēšu, tad par sevi neatbildu. — Un viņš pagāja Gotfrīdam Kleperbeinam garām, uz viņu pat nepaskatījies.
— Manu dieniņu, — sacīja Punktiņa aiz durvīm, — tam zēnam gan ir iekšā!
Andahtas jaunkundze jau bija iegājusi dzīvoklī. Kad viņa gāja garām virtuvei, resnā Berta, kas sēdēja uz krēsla un mizoja kartupeļus, viņai uzsauca:
— Panāciet tuvāk!
Andahtai nebija ne mazākās patikas to darīt, bet viņa tomēr paklausīja, jo baidījās no Bertas.
— Paklausieties, — teica Berta, — mana istaba atrodas trīs kāpnes augstāk, zem jumta. Bet es tomēr manu, ka te kaut kas nav kārtībā. Vai jūs man, laipni lūdzu, nepaskaidrotu, kādēļ
meitenīte pedejā laika izskatās tik bāla un zem acīm viņai ir tadi riņķi? un kāpēc viņa rītos negrib agri celties?
Punktiņa aug, — atbildēja Andahta. — Viņai vajadzētu dzert zivju eļļu vai dzelzi.
jūs man jau sen esat kā muša putrā, — sacīja Berta. —- Ja es kādreiz uzzināšu, ka jūs kaut ko slēpjat, zivju eļļu vajadzēs dzert jums un turklāt ar visu pudeli!
Jūs esat par daudz prasta, lai es uz jums apvainotos, — guvernante izmeta un sarauca degunu.
- Es jūs nevaru apvainot? — jautāja resnā Berta un piecēlās. — To mēs vēl redzēsim, jūs aitasgalva, jūs viltīgā apiņu maiksts, jūs varat dzert kafiju no jumta caurules, jūs bezkaunīgais spoks, jūs…
Andahtas jaunkundze aizspieda sev ciet abas ausis, no dusmām samiedza acis un kā žirafe aizdrāzās pa gaiteni.
Ceturtās pārdomās vesta PAR DROSMI
Seit es mazliet vēlētos parunāt par drosmi. Antons nupat divreiz iepļaukāja zēnu, kas ir lielāks par viņu. Un te nu varētu domāt, ka Antons ir drosmīgs. Drosme tā tomēr nebija. Tās bija dusmas. Un tā ir maza starpība ne tikai vārdā.
Drosme var būt tikai tad, ja rīkojas aukstasinīgi. Ja ārsts, lai pārbaudītu savu atklājumu, iešļircina sev dzīvībai bīstamas baktērijas un pēc tam iepotē pretlīdzekli, kuru ir atradis, tad viņš parāda drosmi. Ja kāds polārpētnieks zinātniskos nolūkos ar dažiem suņu pajūgiem dodas uz ziemeļpolu, tad ari tas parāda drosmi. Ja profesors Pikards ar balonu paceļas stratosfērā, kaut gan pirms tam vēl neviens tur augšā nav bijis, tad viņš ir drosmīgs.
Vai jūs sekojāt profesora Pikarda lidojumam? Tas bija interesanti. Viņš atkārtoti gribēja pacelties, bet vienmēr to atlika, jo laiks nebija piemērots. Laikrakstos par viņu jau sāka zoboties. Ļaudis tūlīt smējās, tiklīdz ieraudzīja viņa fotogrāfiju. Bet viņš nogaidīja izdevīgu brīdi. Viņš bija tik drosmīgs, ka labāk ļāva sevi izsmiet, nekā izdarīja kādu muļķību. Viņš nebija ne pārgalvīgs, ne arī traks, viņš bija tikai drosmīgs. Viņš gribēja kaut ko izpētīt, viņš negribēja kļūt slavens.
Drosmi nepierāda ar dūri vien, ir vajadzīgs arī prāts.
Piektā nodaļa
Katrs pats sev zobārsts
Direktors Poge vēl bija savā spieķu fabrikā. Cienītā kundze atradās guļamistabā un izklaidējās ar migrēnu. Andahtas jaunkundze sēdēja savā istabā.
Punktiņa un Pifka līdz vakariņām bija vieni. No resnās Bertas Punktiņa dabūja baltu diegu un uzrunāja takšeli, kas mazliet noguris tupēja savā groziņā:
— Nu, mazais, uzmanību! — Pifka kļuva uzmanīgs. Piekusis viņš vienmēr klausīja uz vārda.
Meitene norāva no spolītes diega pavedienu, vienā galā izveidoja cilpu un uzmeta kustīgajam zobam, bet otru piesēja pie durvju roktura.
— Nu vairs nav joki, — sacīja Punktiņa un noskurinājās: — Brrrr! — Tad viņa pamazām, cik atļāva pavediens, attālinājās no durvīm. Viņa mazliet atrāvās, iekunkstējās un izmisusi savieba seju. Tad viņa atkal piegāja pie durvīm, pavediens kļuva vaļīgs.
— Pifka, Pifka, — viņa žēlojās, — tāda nodarbošanās man neder. — Tad viņa vēlreiz skrēja prom no durvīm, bet sāka jau vaimanāt, iekams diegs vēl nebija izstiepts.
— Tas ir izslēgts, — viņa noteica. — Ja zēns būtu šeit, es varbūt riskētu. — Punktiņa atspiedās pret durvīm un saspringti domāja.
Tad viņa atraisīja pavedienu no roktura.
— Dod ķepiņu! — viņa pavēlēja. Bet Pifka to vēl neprata. Punktiņa noliecās, pacēla takšeli un uzlika viņu uz sava mazā rakstāmgaldiņa. Pavediena brīvo galu viņa piesēja pie Pifkas kreisās pakaļkājas. — Lec nu zemē! — viņa lūdzās. Pifka turpretim saritinājās un gatavojās uz galdiņa krietni nosnausties.
' — Lec zemē! — Punktiņa draudoši murmināja un, padodamās liktenim, aizvēra acis.
Takšelis cik vien spēdams uzsmailēja savas ļenganās ausis, bet zemē lēkt ir nedomāja.
Punktiņa atkal atvēra acis. Iepriekš izciestās bailes, izrādījās, bija veltīgas. Tad viņa Pifku pagrūda, un nu vairs cits nekas neatlika: viņš nolēca zemē. — Vai zobs ir ārā? — viņa tam jautāja. Bet arī to suns nezināja. Punktiņa pataustīja mutē. — Nē, — viņa noteica. — Pavediens ir par garu, mans dēls.
Tad viņa ar Pifku padusē uzkāpa uz soliņa, kas stāvēja pie rakstāmgalda, pieliecās un nolika Pifku atkal uz galdiņa. — Ja tas nelīdzēs, — viņa murmināja, — tad es likšu sevi hlorofor- mēt. — Viņa Pifku atkal mazliet pagrūda, un Pifka slīdēja pa galdiņu zemē, bet Punktiņa izslējās taisna kā svece. Suns pāri galdiņa malai noslīdēja uz grīdas.
— Au! — meitene iekliedzās. Mutē bija asins garša. Pifka aizcilpoja uz groziņu. Viņš priecājās, ka nebija vairs piesiets. Punktiņa izslaucīja pāris asaru no acīm. — Zēn, zēn, — viņa noteica, mutautiņu meklēdama. Beidzot viņa to atrada, iebāza mutē un iekoda tajā. Diega pavediens nokarājās pār groza malu. Istabas vidū uz grīdas gulēja mazs, balts zobiņš. Punktiņa atraisīja pavedienu no Pifkas kājas, pacēla zobu un lēkāja pa istabu. Tad viņa aizdrāzās pie Andahtas jaunkundzes.