Autobusu kolonnas ripo pāri tiltam. Aizmugurē paceļas Fridriha ielas stacija. Cauri pilsētai stiepjas virszemes dzelzceļš, vagonu logi ir apgaismoti, un vilcieni naktī slīd kā mirdzošas čūskas. Dažreiz debesis no daudzo spuldžu atblāzmas, kas laistās zem tām, ir pavisam sārtas.
Berlīne ir skaista, it īpaši šeit, pie šī tilta, un jo sevišķi vakaros. Autobusi traucas cits aiz cita pa Fridriha ielu augšup. Spuldzes un prožektori mirgo, un pa trotuāriem virzās ļaudis. Vilcieni svilpj, autobusi rīb, taksometri taurē, ļaudis sarunājas un smejas. Bērni, tā tik ir dzīve!
Uz tilta stāvēja kalsna, nabadzīga sieviete ar tumšām acenēm uz deguna. Rokās viņa turēja somu un dažas sērkociņu kārbiņās. Viņai blakus kniksēja maza meitenīte noplīsušā kleitiņa.
— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas! — sauca maza meitenīte trīcošā balsī. Daudz cilvēku nāca, daudz cilvēku gāja garām. — Apžēlojieties taču par mums, nabaga ļaudīm, — žēli sauca meitenīte. — Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus.
Viņām tuvojās kāds resns vīrs un iebāza roku kabatā.
— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci par trim kārbiņām! — murmināja meitenīte. Resnais vīrs pasniedza viņai kādu grasi un gāja tālāk. — Dievs lai jūs svētī, mīļā kundze! — sauca meitenīte. Te viņa no kalsnās sievietes saņēma belzienu.
— Tā jau nebija kundze, bet kungs, muļķe tāda, — sieviete īgni nomurmināja.
— Vai jūs esat akla vai ne? — mazā meitenīte jautāja apvainojusies. Tad viņa atkal kniksēja un sauca drebošā balsī: — Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Tagad viņai veca dāma pasniedza kādu grasi un laipni pamāja.
— Veikals zeļ, — čukstēja meitenīte. — Mēs esam jau ieņēmušas divas markas trīsdesmit un atdevušas tikai piecas sērkociņu kārbiņas. — Tad viņa atkal sauca žēlā balsī: — Apžēlojieties par mums, nabaga ļaudīm. Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus! — Pēkšņi viņa sāka lēkāt un māt ar roku. — Antons stāv otrā pusē, — viņa paziņoja. Pēc tam viņa atkal sarāvās, kniksēja un vaimanāja, ka garāmgājējiem kļuva žēl un neomulīgi. — Sirsnīgs paldies, — sacīja Punktiņa. Kapitāls auga. Naudu viņa meta tirgus somā. Tā krita uz citām monētām un jautri šķindēja. — Un jūs dāvināt visu naudu savam līgavainim? — jautāja viņa. — Tam nu gan ir ko smieties.
— Turi muti! — pavēlēja sieviete.
— Nu jā, tā taču ir taisnība! — nerimās Punktiņa. — Kādēļ tad mēs vispār te katru vakaru stāvam un māžojamies?
— Ne vārda vairāk! — sieviete ļauni nomurmināja.
— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Punktiņa atkal vaimanāja, jo garām gāja ļaudis. — Vajadzētu kaut ko iedot Antonam. Līdz sestdienai viņam jāstāv tai pusē, kur 'neko lāga nevar nopelnīt. — Pēkšņi viņa iespiedzās tā, it kā viņai kāds būtu uzminis uz kājas. — Tur nāk Kleperbeins, tas utubunga!
Antons stāvēja tilta pretējā pusē, kur garām gāja mazāk ļaužu. Rokās viņš turēja mazu, atvērtu koferīti un, ja kāds gāja garām, sacīja: «Vai jūs nevēlaties brūnas vai melnas kurpju
auklas? Sērkociņi noder vienmēr. Laipni lūdzu.» Viņam nebija tirgotāja talanta. Viņš neprata Jaužu priekšā vaimanāt, lai gan viņš bija tuvāk raudām nekā smiekliem. Mājas saimniekam viņš bija apsolījis parīt samaksāt piecas markas par īri, saimniecības nauda arī gāja uz beigām. Rīt viņam vajadzēja pirkt margarīnu, viņš bija ieplānojis pat ceturtdaļmārciņu aknu desas.
— Tev jau ari vajadzēja drīzāk atrasties gultā nekā šeit, — sacīja kāds kungs.
Antons to uzlūkoja lielām acīm.
— Ubagošana man sagādā ārkārtīgu prieku, — viņš murmināja.
Vīrietis mazliet nokaunējās.
— Nu jā, ir jau labi, — viņš sacīja. —• Nedusmojies. — Un tad viņš Antonam iedeva naudas gabalu. Piecdesmit feniņus!
— Es jums ļoti pateicos, — Antons sacīja un sniedza viņam divus pārus kurpju auklas.
— Es valkāju zābakus bez auklām, — sacīja kungs, pacēla cepuri un steidzīgi devās tālāk.
Antons bija priecīgs un skatījās uz savu draudzeni tilta otrā pusē. Oho, vai tikai tas nav Kleperbeins? Viņš aizvēra savu koferīti un pārskrēja pāri ielai. Gotfrīds Kleperbeins bija nostājies Punktiņai un Andahtas jaunkundzei taisni pretī un nekaunīgi uz viņām lūkojās. Punktiņa šveicara dēlam gan parādīja mēli, bet audzinātāja trīcēja no uztraukuma. Antons Kleperbeinam pamatīgi iespēra pa sēžamvietu. Zēns saniknots apgriezās, bet, ieraudzījis Antonu Gastu, atcerējās pļaukas, ko pēcpusdienā bija dabūjis, un uzsāka gargabalskrējienu.
— No tā mēs būtu atkratījušies, — sacīja Punktiņa un sniedza Antonam roku.
— Nāciet, — Andahta ieminējās. — Nāciet, mēs ejam uz restorānu. Es ielūdzu arī Antonu.
— Bravo! — iesaucās Punktiņa, satvēra zēnu pie rokas un skrēja ar viņu pa priekšu. Andahtas jaunkundze pasauca meitenīti atpakaļ.
— Kāpēc tu mani neved? Ko tad ļaudis domās, ja es ar visām acenēm jozīšu pa ielu? — Punktiņa satvēra audzinātāju pie rokas un vilka sev līdzi pa tiltu lejā, garām Fridriha ielai, uz Orienburgas vārtiem.
— Cik tu nopelnīji? — viņa jautāja.
— Deviņdesmit piecus feniņus, — zēns bēdīgi teica. — Kāds kungs man iedeva piecdesmit feniņus, citādi man būtu jāiet mājās tukšā.
Punktiņa viņam kaut ko iespieda saujā.
— Bāz kabatā! — viņa noslēpumaini čukstēja.
— Kas tur ir? — aizdomīgi jautāja Andahtas jaunkundze.
— Kas jums par daļu? — atbildēja Punktiņa. — Es taču jums arī neprasu, kas tie par jocīgiem zīmējumiem, ko jūs zīmējat.