Tad Andahtas jaunkundze kā zibens ķerta apklusa.
Iela bija patukša. Guvernante noņēma tumšās acenes un palaida Punktiņas roku vaļā. Viņi nogāja vēl pāris kvartālu. Un tad arī mērķis bija klāt.
Sestās pārdomās vesta PAR NABADZĪBU
Pirms apmēram simt piecdesmit gadiem Parīzes nabadzīgākie iedzīvotāji gāja uz Versaļu, kur dzīvoja Francijas karalis un viņa sieva. Tā bija demonstrācija, jūs jau zināt, kas tas ir. Nabaga (audis nostājās pils priekšā un sauca: «Mums nav maizes! Mums nav maizes!» Tik slikti viņiem klājās.
Karaliene Marija Antuanete stāvēja pie loga un jautāja kādam augstākam virsniekam: «Ko šie ļaudis grib?»
«Majestāte,» atbildēja virsnieks, «viņi grib maizi, viņiem ir par maz maizes, viņi ir ļoti izsalkuši.»
Karaliene izbrīnījusies purināja galvu. «Viņiem nepietiek maizes?» jautāja viņa. «Lai tad viņi ēd kūkas!»
Jūs varbūt domājat, ka viņa tā sacīja, lai izsmietu nabaga ļaudis? Ne, viņa nezināja, kas ir nabadzība. Viņa domāja, ja acumirkli nav pietiekoši maizes, tad var ēst kūkas. Viņa nepazina tautu, viņa nepazina nabadzību, un pēc kāda gada viņu nonāvēja. Redziet, kas no tā iznāca.
Kā jums šķiet, vai nabadzību nevarētu izskaust, ja bagātie jau bērnībā zinātu, cik tā ir sūra? Vai jums neliekas, ka tad bagāto bērni teiktu: kad mēs būsim lieli un mums piederēs mūsu tēvu bankas, muižas un fabrikas, tad strādniekiem būs vieglāka dzīve! Strādnieki jau tad būtu viņu bērnības rotaļu biedri…
Vai jūs ticat, ka tas varētu būt iespējams?
Vai jūs gribat palīdzēt, lai tā būtu?
Septītā nodaļa
Andahtas jaunkundze ir apreibusi
Restorānā dažkārt stāvēja un sēdēja dīvaini cilvēki, un Punktiņa labprāt ieradās šeit, viss viņai likās ļoti interesanti. Reizēm tur bija pat piedzērušie.
Antons žāvājās, un acis viņam no paguruma bija pavisam šauras.
— Šausmīgi, — viņš sacīja, — šodien es rēķināšanas stundā patiešām iemigu. Bremzera kungs mani tā sabrāza, ka es gandrīz izvēlos no sola. Man vajadzētu kaunēties, viņš iesaucās, un mani skolas darbi pēdējā laikā arī esot tādi, ka tur daudz ko varētu vēlēties. Un, ja tas tā turpināšoties, viņš rakstīšot manai mātei vēstuli.
— Ak tu svētulis, — ieminējās Punktiņa. — Tā tikai vēl trūka! Vai tad viņš nezina, ka tava māte ir slima un ka tev jāvāra un jāpelna nauda?
— Kas lai viņam to būtu teicis? — ziņkārīgi jautāja Antons.
— Tu, protams, — atteica Punktiņa.
— Es labāk mēli sev nokodīšu, — sacīja Antons.
Punktiņai tas likās nesaprotami. Viņa paraustīja plecus.
Tad viņa pievērsās Andahtas jaunkundzei. Tā sēdēja kaktā un stīvi raudzījās vienā punktā.
— Man šķiet, jūs mūs ielūdzāt?
Andahtas jaunkundze sarāvās un pamazām sāka atjēgties.
— Ko jūs gribat?
— Apelsīnus ar putu krējumu, — ierosināja Punktiņa, un Antons pamāja. Jaunkundze piecēlās un piegāja pie bufetes.
— Kur tu ņēmi naudu, ko man pirmīt slepus iedevi? — jautāja zēns.
— Andahta taču atdod visu naudu līgavainim. Tādēļ es
drusku no tās noblēdīju. Klusu! Bez ierunām! — viņa iesaucās stingri. — Uzmanies, viņa noteikti atkal dzer šņabi. Tā labiņā taču žūpo. Zini, šodien viņa sēdēja savā istabā un zīmēja četrstūrus, un vienā bija rakstīts «dzīvojamā istaba» un otrā «darbistaba»; vairāk es nevarēju saskatīt.
— Tas bija dzīvokļa plāns, — konstatēja Antons.
Punktiņa iesita sev ar roku pa pieri.
— Ak es pērtiķis tāds, — viņa iesaucās, — un man tas neienāca prātā! Bet kālab viņa zīmē dzīvokļa plānus? — To nezināja arī Antons. Tad Andahtas jaunkundze atgriezās un atnesa bērniem apelsīnus. Viņa pati dzēra konjaku.
— Mēs taču nopelnījām vismaz trīs markas, — viņa noteica. — Bet somā ir tikai viena marka astoņdesmit. Vai tu to saproti?
— Varbūt soma ir caura? — ieminējās Punktiņa. Andahtas jaunkundze tūlīt pārbaudīja.
— Nē, — viņa sacīja, — soma nav caura.
— Dīvaini, — prātoja Punktiņa. — Varētu domāt, ka te kāds zog. — Tad viņa nopūtās un murmināja: — Ir gan laiki.
Andahtas jaunkundze klusēja, iztukšoja savu glāzi, piecēlās un paņēma vēl vienu šņabi.
— Mēs stāvam stundām ilgi uz tilta, bet viņa nožūpo visu peļņu, Punktiņa pukojās viņai nedzirdot.
Tev vispār labāk vajadzētu palikt mājās, — iebilda An- lons Ja tavi vecāki to kādreiz uzzinās, tad būs liels traciš.
— Manis dēļ, — sacīja Punktiņa. — Vai tad es sev izrau- dzīju guvernanti?
Antons paņēma papīra salveti, kas atradās uz blakus galdiņa, sagrieza turziņā un ielika tajā sešas apelsīna šķēlītes. Turziņu viņš ielika savā koferītī. Un, kad Punktiņa viņu jautājoši uzlūkoja, viņš samulsis sacīja:
— Tas mātei.
— Man vēl kas iešāvās prātā, — iesaucās Punktiņa un sāka rakņāties savā mazajā somiņā. — Tepat ir. — Viņa turēja kaut ko rokā.
Antons pieliecās tuvāk.
— Zobs, — viņš noteica. — Vai tad ir jau ārā?
— Muļķīgs jautājums, — viņa apvainojusies sacīja. — Vai tu gribi to paturēt?
Zēns no zobiem neko nesaprata, un Punktiņa to atkal nolika
atpakaļ. Tad pienāca Andahtas jaunkundze, jau mazliet ieskurbuši, un skubināja doties mājās. Viņi gāja kopā līdz Ganību dambja tiltam un tur atvadījās.
— Vai tavu klases audzinātāju sauc par Bremzeru? — uzprasīja Punktiņa.
Antons apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Rīt pēcpusdienā es tevi atkal apciemošu, — viņa apsolīja. Viņš priecīgi pakratīja viņai roku, paklanījās Andahtas jaunkundzei un skriešus aizsteidzās prom.