Beidzot viņai kļuva mazā puišeļa žēl. Kur gan viņš varēja būt? Savu aizmāršību viņš jau bija nožēlojis. «Vai tu sauci, māmuļ?» viņš vēl bija jautājis, iekams nobēdājies atstāja istabu. Viņa nedrīkstēja būt barga. Viņš tik ļoti bija nobijies. Viņa nedrīkstēja būt tik stingra, viņas dēļ viņš pēdējās nedēļās bija daudz izcietis. Sākumā viņš katru dienu viņu slimnīcā apciemoja. Viņam bija jāiet uz pilsētas ēdināšanas punktu, un dzīvoklī viņš bija gluži viens dienu un nakti. Tad viņa pārbrauca mājās. Jau četrpadsmit dienas viņa gulēja gultā, un zēns vārīja ēdienus un gāja iepirkties, un pāris reižu ar slapju lupatu bija pat uzmazgājis grīdu.
Māte sāka dēlu meklēt. Viņa iegāja guļamistabā. Iegāja virtuvē. Paskatījās pat tualetes telpā. Viņa ieslēdza gaitenī gaismu un paskatījās aiz skapjiem.
— Anton! — viņa sauca. — Nāc, manu zēn, es vairs nedusmojos! Anton!
Viņa sauca gan skaļi, gan klusi, gan maigi. Dzīvoklī zēna nebija. Kaut kur aizskrējis. Sirds kļuva nemierīga. Māte lūdzoši sauca tā vārdu. Viņš bija prom.
Viņš bija prom! Tad viņa atrāva dzīvokļa durvis un skrēja pa kāpnēm lejā meklēt savu zēnu.
Devītās pārdomās vesta PAR PASSAVALDĪSANOS
Kā jums Antons patīk? Man viņš ļoti patīk. Bet tā aizskriet projām un pamest māti vienu, tas man, atklāti sakot, diez kā nepatīk. Kas notiktu, ja katrs, kas izdarījis kaut ko nepareizi, skrietu projām? Grūti pat iedomāties. Galvu nedrīkst zaudēt, vajag turēt drošu prātu!
Vai arī cits gadījums. Kāds puika dabūjis sliktu liecību, skolotājs vecākiem atsūtījis vēstuli vai ari, teiksim, kāds bērns mājās nejauši sasitis dārgu vāzi, cik bieži tad dzird runājam: «Aiz bailēm no soda aizbēdzis. Nav nekur atrodams. Vecāki sagatavojušies uz visļaunāko.»
Nē, draugi, tā neiet. Ja kaut kas izdarīts, tad jāsaņemas un jāizrunājas. Un, ja kādam ir tik ļoti lielas bailes no soda, tad par to, laipni lūdzu, padomājiet iepriekš.
Pašsavaldīšanās ir svarīga un vērtīga īpašība. Un galvenais, kas būtu vērā ņemams, — pašsavaldīšanos var iemācīties.
Aleksandrs Lielais, lai izvairītos no pārsteidzīga soļa, katrreiz, pirms pieņēma kādu lēmumu, skaitīja līdz trīsdesmit. Nu, lūk, brīnišķīga recepte. Vajadzības gadījumā dariet tāpat.
Vēl labāk būs, ja skaitīsiet līdz sešdesmit.
Desmita nodaļa
Varēja iziet ari greizi
— Labdien, Gasta kundze, — kāds sacīja, kad viņa iznāca no mājas. — Jūs brīnišķīgi izskatāties. — Tā bija Punktiņa ar Pifku, īstenībā meitenei Antona māte likās šausmīgi bāla un uztraukta. Bet zēns taču bija lūdzis mātes izskatu atzīt par lielisku. Un Punktiņa bija meitene, kas turēja vārdu, tā gan! Andahtas jaunkundze ar savu līgavaiņa kungu atradās Vasaras kafejnīcā, un Punktiņai viņa bija likusi tur ierasties tieši pulksten sešos.
Gasta kundze samulsusi raudzījās apkārt un, ne vārda nesakot, sniedza Punktiņai roku.
— Kur Antons? — jautāja meitene.
— Prom, — čukstēja Gasta kundze. — Iedomājies, viņš ir aizbēdzis. Es biju dusmīga, ka viņš aizmirsis manu dzimšanas dienu.
— Apsveicu jūs no sirds, — sacīja Punktiņa. — Apsveicu dzimšanas dienā!
— Pateicos, — atbildēja Gasta kundze. — Kur gan viņš varētu būt?
— Nu, nezaudējiet taču galvu, — mierināja Punktiņa. — Zēnu mēs dabūsim rokā. Nekur viņš nepazudīs. Kā būtu, ja mēs pastaigātu pa veikaliem un apjautātos? — Tā kā Antona māte tikai grozīja galvu uz visām pusēm un, kā likās, neko nedzirdēja, tad Punktiņa paņēma viņu pie rokas un vilka uz piena veikalu blakus mājā. Savu takšeli viņa palaida uz ielas un teica: — Labo sunīt, meklē Antonu!
Bet Pifka atkal ne vārda nesaprata.
Pa to laiku Antons pirka šokolādi.
Pārdevēja bija veca dāma ar lielu pakakli. Viņa aizdomīgi paskatījās uz zēnu, kad tas ar neizsakāmi skumju seju prasīja tāfelīti vislabākās piena šokolādes.
— Man vajag dzimšanas dienai, — viņš bēdīgi sacīja.
Pārdevēja kļuva mazliet laipnāka, ietina šokolādi glīti, kā
nākas, zīda papīrā un apsēja ar gaišzilu lenti.
— Sirsnīgs paldies, — Antons nopietni sacīja, uzmanīgi iebāzis šokolādi kabatā, un samaksāja. Viņa izdeva naudu, un tad viņš gāja uz rakstāmlietu veikalu.
Rakstāmlietu veikalā Antons no dzimšanas dienas pastkar- tīšu albuma izmeklēja apsveikuma kartīti. Izmeklētā kartīte bija brīnišķīga. No tās raudzījās resns, jautri smaidošs izsūtāmais vīriņš, kas katrā rokā turēja lielu puķu podu. Zem smaidošā vīriņa kājām zelta burtiem bija rakstīts:
VISSIRSNĪGĀKIE LAIMES UN LABKLĀJĪBAS VĒLĒJUMI ŠŪPUĻA SVĒTKOS.
Antons bēdīgi apskatīja skaisto kartīti. Tad viņš nostājās pie rakstāmpults un kartītes otrā pusē skaistiem burtiem rūpīgi uzrakstīja: «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona. Un neņem ļaunā, mīļo māmiņ, tas nebija ļauni domāts.»
Tad viņš pabāza kartīti zem zilās lentes, kas rotāja šokolādes sainīti, un ātri izskrēja uz ielas. Nu viņu pārņēma lielas žēlabas par savu bēdīgo likteni. Kamols spiedās kaklā, Antons varonīgi rija asaras un, galvu nokāris, gāja tālāk.
Ieejot mājā, viņu pārņēma lielas bailes. Kā indiānis pa kara takām viņš uzlavījās augšā līdz ceturtajam stāvam, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm, atvēra vēstuļu kastītes spraugu un iemeta savu dāvanu. Noblīkšķēja, un viņam strauji sāka pukstēt sirds.