Dzīvoklī tomēr nebija jūtamas ne mazākās dzīvības pazīmes.
īstenībā viņam labi žigli vajadzēja skriet prom un kaut kur ātri nomirt. Bet tas nebija tik viegli izdarāms, un Antons bailīgi nospieda zvana pogu. Tad viņš noskrēja vienas kāpnes zemāk. Tur viņš, elpu aizturējis, gaidīja. Dzīvoklī ne mazākā troksnīša. Tad viņš vēlreiz iedrošinājās aiziet līdz pat durvīm. Viņš atkal piezvanīja. Un atkal noskrēja pa kāpnēm.
Un atkal nekas nebija dzirdams. Kas gan ar māti noticis? Vai viņai būtu atgadījusies kāda nelaime? Vai māte atkal būtu saslimusi, tāpēc ka viņš tik ļoti bija viņu apbēdinājis? Varbūt viņa gulēja gultā un nevarēja kustēties? Atslēgas viņš nebija paņēmis līdzi. Varbūt viņa atgriezusi gāzi, lai noindētos?
Viņš uzskrēja pie durvīm, sāka bungot pa vēstuļu kastīti un sacēla lielu troksni. Ar abām dūrēm viņš dauzīja pa durvīm. Viņš sauca pa atslēgas caurumu:
— Māmiņ! Māmiņ! Tas esmu es! Atver taču!
Dzīvoklī joprojām ne mazākā troksnīša.
Tad viņš šņukstēdams noslīga ceļos uz salmu paklāja.
Nu visam bija beigas.
Antona māte un Punktiņa bija izmeklējušās Antonu pa visiem veikaliem, kur vien viņu pazina. Ne piena tirgotājs, ne maiznieks, ne miesnieks, ne sakņu tirgotājs, ne kurpnieks, ne elektriķis, neviens neko nezināja.
Punktiņa pieskrēja pie policista, kas stāvēja ielu krustojumā, un jautāja viņam. Bet tas tikai papurināja galvu un ar abām rokām ņēmās rādīt kustības virzienu. Pifku tas kaitināja, un viņš sāka ņurdēt. Gasta kundze pa to laiku gaidīja uz ietves un raudzījās ar bailīgu, ātri klīstošu skatienu visapkārt.
— Nekas, — sacīja Punktiņa. — Vai zināt, vislabāk būs, ja mēs iesim mājās.
Bet Gasta kundze nekustējās ne no vietas.
— Varbūt viņš ir pagrabā, — sacīja meitene.
— Pagrabā? — iejautājās Antona māte.
— Jā, vai varbūt uz bēniņiem, — ieminējās Punktiņa.
Un viņas, cik ātri vien varēja, skrēja pāri ielai uz māju.
Tieši tad, kad Gasta kundze gribēja atslēgt pagraba durvis, viņas izdzirdēja kādu augšā raudam.
— Tas ir viņš! — iesaucās Punktiņa. Antona māte reizē ir smējās, ir raudāja un skrēja augšā pa kāpnēm tik ātri, ka Punktiņa tik tikko spēja sekot.
— Anton! — sauca māte.
— Māmiņ, māmiņ! — atbildēja Antons.
Un tad sākās lielu lielā skriešana. Punktiņa apstājās otrajā stāvā. Viņa negribēja traucēt un turēja ciet Pifkam purniņu.
Pusceļā māte un dēls satikās un apkampās. Viņi nevarēja beigt viens otru glāstīt, it kā neticēdami, ka atkal sastapušies. Viņi apsēdās uz kāpnēm, vēl arvien rokās saķērušies, un smaidīja. Abi bija ļoti noguruši un zināja tikai to, ka ir priecīgi. Beidzot māte sacīja: — Nāc, manu zēn! Mēs taču nevaram mūžīgi šeit sēdēt. Ja nu kāds mūs ierauga.
— Jā, to nevar. Neviens mūs nesaprastu, — Antons piekrita. Nu abi roku rokā uzkāpa augšā. Kad māte atslēdza durvis un ar Antonu iegāja dzīvojamā istabā, viņš tai iečukstēja ausī: — Paskaties vēstuļu kastītē!
To viņa izdarīja, sasita plaukstas un sauca:
— Raug, te jau ir bijis kāds apsveicējs!
— Tā? — jautāja viņš, metās mātei ap kaklu un vēlēja briesmīgi daudz laimes un visu, visu labu. To, kas bija rakstīts apsveikuma kartītes otrā pusē, viņa slepeni izlasīja, vārot kafiju. Viņai nobira dažas asaras. Bet šoreiz tās bija prieka asaras.
Kāds zvanīja. Atvēra Gasta kundze.
— Ak, tevi es pavisam biju piemirsusi!
— Vēlreiz mani vissirsnīgākie novēlējumi dzimšanas dienā, — teica Punktiņa. — Vai drīkstu ieiet? — Tad nāca Antons un sasveicinājās ar viņu un takšeli.
— Tevis dēļ var dabūt sirmus matus, — Punktiņa pārmeta Antonam. — Mēs tevi meklējām kā mazo adatiņu. — Viņa iesita zēnam knipi pa degunu. Tad ienāca Antona māte ar kafijas kannu, un viņi trijatā dzēra dzimšanas dienas kafiju. Kūku gan nebija, tomēr visi trīs bija ļoti apmierināti. Un Pifka no- gaudoja jubilārei serenādi.
Pēc kafijas māte sacīja:
— Tā, un nu ejiet atkal mazliet pastaigāties. Es likšos gultā. Pirmajai dienai tas man bija mazliet par daudz. Labi nāks miegs.
Uz kāpnēm Antons sacīja Punktiņai:
— So dienu es neaizmirsīšu.
Desmitas pārdomās vēsta PAR ĢIMENES GAISOTNI
Pieaugušajiem ir savas rūpes. Bērniem — savas. Un dažkārt šīs rūpes ir lielākas par pašiem bērniem un pašiem pieaugušajiem, un tāpēc, ka šīs rūpes ir tik lielas, tās met lielu ēnu. Vecāki un bērni sēž šajā ēnā un salst. Ķad bērns pienāk pie tēva un kaut ko jautā, viņš norūc: «Liec mani mierā! Man jau tā ir pilna galva!»
Bērns nolien malā, bet tēvs paslēpjas aiz avīzes. Un, kad māte ienāk istabā un jautā: «Kas tad ir noticis?» — abi saka: «Ak, nekas,» — un ģimenes labā gaisotne ir pagalam. Un dažreiz vecāki strīdas vai arī, kā Punktiņas vecāki, nekad nav mājās — un bērni pakļauti svešiem cilvēkiem, piemēram, kaut kādai Andahtas jaunkundzei vai arī kādam citam, un tad …
Rakstot man pašam pēkšņi ienāca prātā, ka šis pārdomas īstenībā būtu jālasa pieaugušajiem. Tātad, ja mājās atkal kādreiz kas gruzd, tad uzšķiriet šo lappusi un iedodiet saviem vecākiem izlasīt. Jā? Es domāju — tas nekaitēs.
Vienpadsmitā nodaļa
Poges kungs vingrinās spiegošanā
Kad direktors Poges kungs pievakarē nāca mājās, Gotfrīds Kleperbeins viņu notvēra pie durvīm.
— Jums, direktora kungs, mugura notriepta, — viņš sacīja. — Acumirkli. — Punktiņas tēvs apstājās, un šveicara dēls notīrīja viņam mēteli, kaut gan tas nemaz nebija netīrs. Tas zēnam bija pārbaudīts triks, un ar to viņš jau bija nopelnījis labu naudiņu. — Tā, — viņš sacīja un izstiepa roku. Poges kungs iedeva viņam vienu grasi un gribēja iet mājā. Bet Gotfrīds Kleperbeins iestājās durvīs. — Es direktora kungam varētu pateikt kaut ko tādu, kas vismaz desmit marku vērts.