Ja nevēlas melot, tad nekāda vara pasaulē nevar piespiest to darīt. Varbūt Punktiņa baidās no audzinātājas? Varbūt An- dahta draudējusi meitenītei?
Tad Punktiņai vajadzētu tikai aiziet pie tēvļi un pateikt: «Direktor, jaunkundze grib piespiest, lai es jums meloju.» — Viņš Andahtas jaunkundzi uz vietas atlaistu, un viņas draudi būtu veltīgi.
Tātad skaidrs: Punktiņa melo, un tas ir ļoti neglīti. Cerēsim, ka viņa mācīsies no saviem piedzīvojumiem, labosies un melošanu atmetīs.
Divpadsmita nodaļa
Kleperbeins nopelna desmit markas un vienu pļauku
Poges kungs stāvēja pašā ielas vidū pie Komiskās operas un sasprindzināti skatījās pāri uz Ganību dambja tiltu. Viņš redzēja, ka meitene garāmgājējiem izstiepj pretī roku un kniksē. Dažreiz garāmgājēji apstājās un deva naudu. Tad mazā kniksēja atkal un, kā likās, pateicās. Poges kungs atcerējās iepriekšējās dienas ainu mājās. Punktiņa taču bija stāvējusi dzīvojamā istabā, vaimanājusi pret sienu un teikusi: «Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas!» Tas bijis mēģinājums. Par to nebija vairs nekādu šaubu. Tur stāvēja viņa meita un ubagoja! Viņam sala.
Viņš aplūkoja vājo un garo personu meitenītei blakus. Skaidrs, tā bija Andahtas jaunkundze. Viņa bija apsējusi lakatu un uzlikusi tumšas acenes. Tomēr Poges kungs viņu pazina.
Viņa bērns stāvēja uz tilta — plānā, vecā kleitiņā, bez cepures, matu cirtas lietū bija sadalījušās šķipsnās. Poges kungs uzslēja mēteļa apkakli. Tagad viņš pamanīja, ka vēl aizvien tur rokās neaizdedzinātu cigāru. Tas bija pavisam izjucis, un viņš to iemeta peļķē, it kā tas pie visa būtu vainīgs. Tad garām nāca kāds policists un aizrādīja, ka jāstāv uz ietves.
— Kārtībnieka kungs, — sacīja Poges kungs. — Vai ir atļauts maziem bērniem šeit vakaros stāvēt un ubagot?
Policists paraustīja plecus.
— Vai jūs domājat tās abas uz tilta? Ko tur lai dara. Kas tad aklo sievieti šeit atvestu?
— Viņa ir akla?
— Protams. Un turklāt diezgan jauna. Viņa tur stāv gandrīz katru vakaru. Arī tādi cilvēki grib dzīvot. — Policists brīnījās, ka svešais viņu diezgan sāpīgi sagrāba aiz rokas. Tad viņš noteica: — Jā, tas ir posts.
— Cik ilgi šīs abas tur parasti stāv?
— Vismaz divas stundas, tā līdz desmitiem.
Poges kungs atkal nokāpa no ietves. Viņam bija tāda seja, it kā viņš tūlīt gribētu mesties tur pāri, tad viņš apdomājās un pateicās ierēdnim. Policists sveicināja un gāja tālāk.
Pēkšņi parādījās Gotfrīds Kleperbeins, ņirdza pār visu seju un raustīja Poges kungu aiz mēteļa.
— Nu, ko es jums teicu, direktora kungs? — viņš čukstēja. — Vai esmu melojis?
Poges kungs klusēja un stingām acīm raudzījās pāri ielai.
— Tilta otrā pusē stāv jūsu meitas jaunkundzes draugs, — naidīgi sacīja Kleperbeins. — Tas arī ubago. Bet tā pa īstam. Viņa vārds ir Antons Gasts. Tam jau sen vajadzētu atrasties aizgādībā.
Poges kungs klusēja un vēroja Antonu. Vai Punktiņa draudzētos ar šo ubaga zēnu? Un kādēļ gan īsti viņa meita un audzinātāja pārdod sērkociņus? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc viņām vajadzīga nauda? Viņš tiešām nezināja ko domāt.
— Tā, nu būtu laiks izmaksāt honorāru, — atgādināja Kleperbeins un viegli pieskārās Poges kunga mētelim. Direktors izvilka kabatas portfeli, izņēma desmit marku zīmi un iedeva zēnam.
— Paturiet kabatas portfeli rokā, — piemetināja Kleperbeins. — Ja jūs man pieliksiet vēl desmit markas, tad es nestāstīšu nevienam citam, ko jūs nupat redzējāt. Pretējā gadījumā es to darīšu, un jau rīt par to varēs lasīt avīzēs. Tas jums droši vien būtu nepatīkami.
Nu Poges kungam pietrūka pacietības. Viņš zēnam iedeva tādu pļauku, ka noskanēja vien. Daži garāmgājēji apstājās un gribēja jau iejaukties. Bet zēns tik ātri aizskrēja, ka viņi nodomāja, ka tā vajag. Gotfrīds Kleperbeins skrēja, ko kājas nes. Viss šis notikums viņam sagādāja ļoti daudz pļauku. Tā jau nu bija trešā, un viņš nolēma apmierināties ar desmit markām. Desmit markas un trīs pļaukas, pagaidām viņam ar to pietika.
Poges kungs vairs nevarēja noskatīties, kā viņa meita stāv lietū uz tilta. Vai nepārskriet pāri un neaizvest Punktiņu mājās? Taču tad viņam ienāca vēl kas labāks prātā. Viņš pamāja taksometram.
— Brauciet, cik ātri vien iespējams, uz operu! — viņš uzsauca, iesēdās mašīnā un aizbrauca.
Kas viņam bija padomā?
Antonam neveicās. Pirmkārt, viņš atkal stāvēja neienesīgajā pusē, un, otrkārt, lija. Kad lija, cilvēki steidzās vairāk, nekā parasts. Viņiem nebija nekādas vēlēšanās apstāties un vilkt laukā no kabatas naudas maku. Neveicās, bet garastāvoklis viņam bija labs. Salabšana ar māti viņu joti iepriecināja.
Pēkšņi viņš viegli satrūkās. Tas taču bija Andahtas jaunkundzes līgavainis, tas taču bija Velna Roberts?
Vīrietim bija mugurā lietus mētelis un galvā dziļi uz acīm uzvilkta cepure, viņš pagāja Antonam garām, nemaz to neievērodams. Antons aizvēra savu koferi un pienācīgā atstatumā sekoja viņam.
Vīrietis aizgāja līdz tilta galam, tur to šķērsoja un pa tilta otru pusi nāca atkal lēnām atpakaļ. Antons iepleta acis. Drīz vīrietim vajadzēja pienākt pie Andahtas jaunkundzes! Antons virzījās pamazām gar margām uz priekšu. Tagad šis tēvainis deva guvernantei kādu zīmi, un viņa nobijās. Punktiņa to nemanīja. Viņa kniksēja un vaimanāja, un gribēja garāmgājējiem par katru cenu pārdot sērkociņus.
Antons piespiedās cieši pie margām dažu metru attālumā no visiem trim un vēroja, kas notiks. Vīrietis Andahtas jaunkundzei iedeva krietnu dunku pa sāniem, viņa purināja galvu, tad viņš sagrāba viņas roku un tvēra somā, kas karājās viņai uz rokas, pavandījās tajā un izvilka kaut ko spīdošu. Antons raudzījās turp. Tās bija atslēgas.