Šie pieci bija mājās ieminējušies, ka vēl pāris stundu palikšot laukā. Emīls sadalīja sviestmaizes, un katrs vajadzības, gadījumam iebāza vienu kabatā. Desa tika nodota Emīla ziņā.
Tad pieci citi zēni aizskrēja uz mājām lūgt atļauju ilgāk palikt laukā. Divi no viņiem neatgriezās. Laikam vecāki bija aizlieguši.
Profesors pateica paroli, lai tūlīt būtu zināms, ja kāds nāk vai telefonē, ka viņš pieder pie šīs grupas. Parole bija: «Emīls!» To varēja viegli paturēt prātā.
Tad mazais Otrdienis ar sapīkušo sakarnieku Traugotu, novēlējuši detektīviem veiksmes, laidās prom. Profesors uzsauca Otrdienim nopakaļ lai viņa vietā piezvanot pa telefonu un pasakot tēvam, ka viņam, Profesoram, kaut kas steidzīgs darāms.
— Tad viņš nomierināsies un neko neiebildīs, — Profesors piezīmēja.
— Velna milti! — Emīls iesaucās. — Ir gan Berlīnē lieliski vecāki!
— Tikai neiedomājies, ka visi ir tik jauki, — Krumbīgels sacīja un pakasīja aiz auss.
— Tomēr, tomēr! Caurmērs ir gluži lietojams, Profesors piezīmēja. — Tas jau arī ir tas prātīgākais. Tā viņi netiek mānīti. Es savam vecajam kungam esmu apsolījis nedarīt neko, kas ir nepieklājīgi vai bīstami. Un, kamēr es šo solījumu turu, es varu darīt, ko gribu. Mans tēvs ir tīrais zelts.
— Patiešām lielisks! — Emīls piekrita. — Bet, paklau, varbūt šodien tomēr būs bīstami?
— Nu, tad ar atļauju ir beigas, — Profesors paskaidroja un paraustīja plecus. — Viņš sacīja, ka man vienmēr vajagot iedomāties, vai es tieši tāpat rīkotos, ja viņš būtu klāt. Un šodien es to darītu. Tā, bet tagad mums jālaižas prom!
Viņš braši nostājās zēnu priekšā un sauca:
— Detektīvi cer, ka jūs pildīsit savu uzdevumu. Telefona centrāle ir ierīkota. Savu naudu es atstāšu jums. Atlikusi viena marka un piecdesmit feniņi. Še, Gerold, ņem un pārskaiti! Pārtika ir te! Nauda mums ir. Telefona numuru katrs zina. Vēl viens: kam jāiet mājās, lai pazūd! Bet vismaz pieciem cilvēkiem jāpaliek tepat. Gerold, tu būsi par to atbildīgs. Pierādiet, ka esat īsti puikas! Mēs darīsim visu iespējamo. Ja mums vajadzēs rezervi, mazais Otrdienis atsūtīs pie jums Traugotu. Kam ir vēl kāds jautājums? Viss ir skaidrs? Parole — Emīls!
— Parole — Emīls! — zēni iesaucās tā, ka Nikolsburgas laukums notrīcēja un garāmgājēji iepleta acis.
Emīls jutās gluži vai laimīgs, ka viņam nozagta nauda.
Desmitā nodaļa
Detektīvi seko taksometram
Trīs stafetes skrējēji drāzās šurp no Trautenavas ielas un vicināja rokas.
— Uz priekšu! — Profesors uzsauca. Un tūlīt viņš, Emīls, brāļi Mitencveiji un Krumbīgels joņoja uz Ķeizara aleju, it kā viņiem būtu jāpārspēj pasaules rekords simt jardu skrējienā. Pēdējos desmit metrus līdz avīžu kioskam viņi piesardzīgi nosoļoja, jo Gustavs deva mājienu.
— Par vēlu? — Emīls jautāja bez elpas.
— Vai tu jucis esi? — Gustavs čukstēja. — Ja es ko daru, tad daru to kārtīgi.
Zaglis stāvēja otrpus ielas pie Josti kafejnīcas un vēroja apkārtni, it kā viņš būtu Šveicē. Tad viņš nopirka no avīžu pārdevēja vakara avīzi un sāka lasīt.
— Ja viņš tagad nāks šurp pāri pie mums, nebūs labi, — Krumbīgels ieteicās.
Viņi stāvēja aiz kioska, piespieduši galvas pie sienas un drebēja aiz sasprindzinājuma. Zaglis nelikās par viņiem ne zinis un apbrīnojamā mierā šķirstīja avīzi.
— Viņš noteikti šķielē pāri avīzes malai, vai kāds viņu neizspiego, — vecākais Mitencveijs sprieda.
— Vai viņš bieži skatījās uz jūsu pusi? — Profesors apvaicājās.
— Nepavisam! Viņš tā sukāja iekšā, it kā trīs dienas nekā nebūtu ēdis.
— Uzmanību! — Emīls iesaucās.
Vīrietis ar stīvo platmali salocīja laikrakstu, nopētīja garāmgājējus, tad zibenīgi pamāja taksometram, kas tukšā brauca viņam garām. Auto pieturēja, vīrietis iekāpa, un auto aizbrauca.
Taču tad jau zēni sēdēja citā taksometrā un Gustavs sacīja šoferim:
— Vai redzat to taksometru, kas patlaban nogriežas uz Prāgas laukumu? Jā? Brauciet pakaļ, šofera kungs. Tikai piesardzīgi, lai viņš nepamana.
Auto sāka braukt, šķērsoja Ķeizara aleju un noteiktā atstatumā turējās līdzi otram taksometram.
— Kas noticis? — šoferis apvaicājās.
— Mēs dzenamies pakaļ zaglim, — Gustavs paskaidroja. — Bet tas lai paliek starp mums, sapratāt?
— Kā kungi vēlas, — šoferis atbildēja un vēl pajautāja: — Bet vai nauda jums arī ir?
— Par ko jūs mūs turat? Profesors pārmetoši iesaucās.
— Nu, nu, — vīrietis noburkšķēja.
— Viņa numurs ir IA 3733, — Emīls pavēstīja.
— Tas ir ļoti svarīgi, — Profesors piekrita un atzīmēja numuru.
— Nebrauciet pārāk tuvu klāt! — Krumbīgels brīdināja.
— Labi jau, labi, — šoferis purpināja.
Tā viņi joņoja pa Moca ielu, pāri Viktorijas Luīzes laukumam un atkal tālāk pa Moca ielu. Daži cilvēki uz ietvēm apstājās, noskatījās pakaļ taksometram un smējās par komiskajiem zēniem mašīnā.
— Slēpieties! — Gustavs čukstēja. Zēni nometās uz grīdas cits pār citu.
— Kas noticis? — Profesors noprasīja.
— Pie Lutera ielas ir sarkanā gaisma! Mums tūliņ būs jāpietur, un otrs taksometrs arī netiks pāri.
Patiešām — abi taksometri apstājās un gaidīja viens aiz otra, kamēr atkal iedegsies zaļā gaisma un drīkstēs šķērsot ielu. Nevarēja pat manīt, ka taksometrā būtu kāds pasažieris. Likās, ka tas ir tukšs. Zēni bija priekšzīmīgi noslēpušies. Šoferis pagriezās, ieraudzīja dīvaino skatu un iesmējās. Braucot tālāk, zēni piesardzīgi atkal piecēlās.
— Kaut tikai nebūtu jābrauc pārāk ilgi, — Profesors noteica, pētīdams skaitītāju. — Šis joks maksā jau astoņdesmit feniņus.
Bet brauciens pavisam drīz bija galā. Pie Nollendorfa laukuma pirmais taksometrs pieturēja, turklāt tieši Kreida viesnīcas priekša. Otrs taksometrs laikus nobremzēja un drošā attālumā gaidīja, kas būs tālāk.