Labu laiku zēni stāvēja gluži mēmi.
Tad Profesors atjēdzās un noteica:
— Velna milti!
Un pārējie viņam pilnīgi piekrita.
Vienpadsmitā nodaļa
Viesnīcā ielavās izlūks
Laiks vilkās lēni.
Emīls apstaigāja trīs priekšposteņus un gribēja vienu no tiem nomainīt. Bet Krumbīgels un abi Mitencveiji sacīja, ka palikšot. Tad Emīls uzdrošinājās ļoti piesardzīgi aiziet līdz Kreida viesnīcai, aplūkoja tur visu un stipri uztraucies atgriezās atpakaļ pagalmā.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka ir kaut kas jāizdomā. Mēs taču nevaram visu nakti atstāt viesnīcu bez izlūka! Krumbīgels gan stāv uz Kleista ielas stūra. Bet viņam tikai jāpagriež galva uz otru pusi, un Grundeiss jau var izčibēt.
— Tev gan, draugs, ir viegli runāt, — Gustavs atbildēja. — Mēs taču nevaram iet pie šveicara un teikt: «Ziniet, mēs te pasēdēsim uz trepēm!» Un tu pats nekādā ziņā nedrīksti tur iet iekšā. Ja tas blēdis palūr pa durvīm un tevi pazīst, tad visas līdzšinējās pūles ir veltīgas.
— Tā gan es nedomāju, — Emīls atbildēja.
— Bet kā tad? — Profesors noprasīja.
— Viesnīcā taču ir puika, kas apkalpo liftu un vēl šo to. Ja kāds no mums aizietu pie viņa un pastāstītu, kas noticis, — nu, viņš taču pazīst viesnīcu kā savus piecus pirkstus un noteikti zinās kādu padomu.
— Labi, — Profesors sacīja, — pat ļoti labi! — Viņam bija tāds komisks paradums. Arvien likās, it kā viņš citiem liktu atzīmes. Tāpēc arī viņš tika saukts par Profesoru.
— Ak, šis Emīls! Vēl vienu tamlīdzīgu norādījumu, un mēs tevi iecelsim par goda doktoru. Slīpēts kā berlīnietis! — Gustavs iesaucās.
— Nedomā, ka tikai jūs esat slīpēti! — Emīls bija aizskarts.
Viņa neištatieša patriotisms bija aizvainots. — Mums abiem šā vai tā vēl jāboksējas.
— Kādēļ? — Profesors jautāja.
— Ak, viņš smagi apvainoja manu labo uzvalku.
— Boksa sacīkste notiks rīt, — Profesors nolēma, — rīt vai nekad.
— Tas uzvalks nemaz nav tik ērmīgs. Es jau pie tā esmu pieradis, draugs, — Gustavs labsirdīgi paziņoja. — Tomēr boksēties mēs varam. Tikai es tevi brīdinu, ka esmu piepilsētas komandas čempions. Sargies!
— Un es skolā esmu meistars gandrīz visās svara kategorijās, — Emīls apgalvoja.
— Ak jūs, muskuļu varoņi, tīrās briesmas! — Profesors sacīja. — Patiesībā es pats gribēju iet uz viesnīcu. Bet jūs abus ne mirkli nevar atstāt vienus. Citādi jūs tūliņ sāksiet kauties.
— Nu tad iešu es! — Gustavs ierosināja.
— Pareizi! — Profesors piekrita. — Jāiet tev! Un parunā ar lifta zēnu. Bet esi piesardzīgs! Varbūt kaut ko var darīt. Uzzini, kurā istabā tas zaglis dzīvo. Stundas laikā tu atgriezīsies un ziņosi.
Gustavs nozuda.
Profesors un Emīls nostājās pie vārtiem un sāka stāstīt viens otram par saviem skolotājiem. Tad Profesors iepazīstināja Emīlu ar dažādiem vietējo un ārzemju marku automobiļiem, kas brauca garām, līdz viņam atausa neliela skaidrība. Un tad viņi kopīgi apēda vienu sviestmaizi.
Bija jau satumsis. Iedegās gaismas reklāmas. Dārdēdams aizbrauca vilciens. Dunēja metro. Tramvaji un autobusi, automobiļi un velosipēdi taisīja negantu koncertu. Verca kafejnīcā spēlēja deju mūziku. Kinoteātros Nollendorfa laukumā sākās pēdējais seanss. Cilvēki bariem spraucās iekšā.
— Tik liels koks, kā tas tur pie stacijas, — Emīls sacīja, — te šķiet pavisam dīvains. Vai ne? Izskatās, it kā tas būtu apmaldījies. — Zēns bija apburts un aizkustināts. Viņš gandrīz aizmirsa, kāpēc te stāv un ka viņam vairs nav simt četrdesmit marku.
— Berlīne, protams, ir lieliska. Gluži kā kino. Bet es nezinu, vai vienmēr gribētu šeit dzīvot. Neištatē mums ir divi tirgi un Stacijas laukums. Un vēl rotaļlaukumi pie upes un Strazdu parkā. Tas arī viss. Man, Profesor, ar to pietiek. Lai vienmēr būtu šāda karnevāla kņada, neskaitāmas ielas un laukumi? Tad es pastāvīgi apmaldītos. Iedomājies, ja man jūsu nebūtu un es stāvētu šeit gluži viens! Aukstas tirpas skrien caur kauliem.
— Pie tā pierod, — Profesors sacīja. — Es atkal laikam neizturētu Neištatē ar trim laukumiem un Strazdu parku.
— Pie tā pierod, — Emīls iebilda, — bet Berlīne ir skaista. Bez šaubām, Profesor. Brīnišķīga!
— Vai tava māte ir ļoti stingra? — Berlīnes zēns jautāja.
— Mana māte? — Emīls brīnījās. — Nepavisam. Viņa man visu atļauj. Bet tas nenozīmē, ka es daru visu, kas ienāk prātā. Vai tu saproti?
— Nē, — Profesors vaļsirdīgi atzinās, — to es nesaprotu.
— Tā? Tad uzklausies! Vai jums daudz naudas?
— To es nezinu. Mēs mājās par to maz runājam.
— Es domāju, ja mājās maz runā par naudu, tad tās ir daudz.
Profesors mirkli padomāja un noteica:
— Tā jau var būt.
— Redzi nu. Mēs ar māti par to bieži runājam. Mums tās ir maz. Viņai pastāvīgi tā jāpelna, un tomēr visam nepietiek. Bet, kad mūsu klase brauc ekskursijā, māte man dod līdzi tikpat daudz naudas, cik dabū citi puikas. Dažreiz pat vēl vairāk.
— Kā tad viņa to var?
— To es nezinu. Bet viņa var. Un tad es pusi no naudas atnesu atkal mājās.
— Vai viņa to pieprasa?
— Kur nu! Bet man pašam tā gribas.
— Ahā, — Profesors noteica, — jums tā pieņemts.
— Jā gan. Tā pieņemts. Un, ja viņa man atļauj ar Prēču no pirmā stāva līdz deviņiem vakarā būt mežā, es ap septiņiem esmu atkal mājās. Tāpēc ka es nevēlos, lai viņa viena pati sēž virtuvē un ēd vakariņas. Turklāt viņa vienmēr saka, ka es varot skraidīt ar puikām, cik gribu. Es jau arī esmu mēģinājis. Bet tad šis prieks man nesagādā vairs nekādu prieku. Un patiesībā taču viņa ir priecīga, ka es atgriežos agrāk mājās.
— Nē, — Profesors sacīja, — pie mums gan ir citādi. Ja es tiešām atnāktu laikus mājās, varu derēt, ka viņi būs teātrī vai viesībās. Mēs jau arī mīlam viens otru. Tas nu gan jāsaka. Bet mēs to pārāk neizrādām.