— Mīļo Gustav, es tev esmu ļoti pateicīgs, — Emīls sacīja gandrīz vai svinīgi. — Nu nekas vairs nevar atgadīties. Rīt viņš tiks noķerts. Un tagad visi var mierīgi iet gulēt, vai ne, Profesor?
— Protams. Visiem pazust un izgulēties. Un rīt no rīta, tieši pulksten astoņos, visi klātesošie lai atkal ir te! Ja kāds vēl var sadabūt drusku naudas, lai atnes. Es tagad vēl piezvanīšu mazajam Otrdienim. Lai viņš pārējos, kas rīt pieteiksies, atkal nosūta uz rezerves komandu. Varbūt mums vajadzēs viņu ielenkt. Kas to var zināt.
— Es iešu kopā ar Gustavu pārgulēt viesnīcā, — Emīls sacīja.
— Uz priekšu, draugs! Tev tur ārkārtīgi patiks. Brīnum jauks blusu midzenis!
— Es vispirms vēl piezvanīšu, — Profesors teica. — Tad es arī iešu mājās un sūtīšu Cerletu prom. Citādi viņš sēdēs Nikolsburgas laukumā līdz pat rītam un gaidīs pavēles. Vai viss ir skaidrs?
— Tieši tā, prefekta kungs! — Gustavs smējās.
— Rīt no rīta tieši astoņos šeit pagalmā, — Gerolds sacīja.
— Paņemt līdzi drusku naudas! — Fridrihs Pirmais atgādināja.
Zēni atvadījās. Kā mazi, nopietni vīri visi spieda cits citam roku. Viena daļa soļoja mājup. Gustavs un Emīls iegāja viesnīcā. Profesors devās pāri Nollendorfa laukumam, lai no Hānena kafejnīcas piezvanītu mazajam Otrdienim.
Pēc stundas viņi visi gulēja. Lielākā daļa savās gultās. Divi — Kreida viesnīcas kalpotāju istabā, ceturtajā stāvā.
Un viens tēva atzveltnes krēslā blakus telefonam. Tas bija mazais Otrdienis. Viņš neatstāja savu posteni. Traugots bija aizgājis mājās. Bet mazais Otrdienis nepameta telefona aparātu. Čokurā sarāvies, viņš gulēja atzveltnī un sapņoja par četriem miljoniem telefona sarunu.
Ap pusnakti pārnāca viņa vecāki no teātra. Ieraudzījuši dēlu atzveltnes krēslā, viņi bija ļoti izbrīnījušies.
Māte pacēla viņu un aiznesa uz gultu. Puisēns sarāvās un miegā vēl murmināja:
— Parole — Emīls!
Trīspadsmitā nodaļa
Grundeisa kungu ielenc godasardze
Logi sešdesmit pirmajai istabai bija Nollendorfa laukuma pusē. Un, kad Grundeisa kungs nākamajā rītā, matus sukādams, paraudzījās lejā, viņš nobrīnījās, ka tur klaiņo tik daudz bērnu. Vismaz divi duči zēnu pāri pretī pie apstādījumiem spēlēja futbolu. Citi stāvēja pie Kleista ielas. Vēl citi — pie metro ieejas.
— Laikam brīvdienas, — viņš sapīcis noburkšķēja un apsēja kaklasaiti.
Profesors tobrīd kinoteātra pagalmā noturēja aktīvistu sapulci un nešpetni lamājās:
— Mēs te dienu un nakti lauzām galvu, kā to vīru noķert, bet jūs, stulbeņi, pa to laiku sasaucat visu Berlīni! Vai mums vajadzīgi skatītāji? Varbūt mēs uzņemam filmu? Ja tas tips aizlaidīsies lapās, būsiet vainīgi jūs, tenku vāceles!
Pārējie gan stāvēja pacietīgi viņam apkārt, bet tā vien likās, ka smagi sirdsapziņas pārmetumi viņus nemaz nemocītu. Ja nu pavisam maziņi, un Gerolds ierunājās:
— Neuztraucies, Profesor. Mēs zagli tik un tā dabūsim ciet.
— Taisieties, ka tiekat, aušīgie vējgrābšļi! Un gādājiet, lai šis bars vismaz neizturas pārāk uzkrītoši un lai viesnīcai nepievērš ne mazāko uzmanību. Vai pieleca? Uz priekšu, marš!
Zēni aizgāja. Pagalmā palika tikai detektīvi.
— Es aizņēmos no šveicara desmit markas, — Emīls paziņoja. — Ja tas vīrs laidīsies lapās, mums būs pietiekami daudz naudas, lai varētu viņam sekot.
— Tos bērnus uz laukuma sūti mājās, — Krumbīgels ierosināja.
— Vai tu nopietni domā, ka viņi ies? Kaut arī Nollendorfa laukums uzsprāgtu, viņi paliks, — Profesors noteica.
— Te līdzēs tikai viens, — Emīls sacīja. — Mums jāgroza mūsu plāns. Mēs nevaram vairs Grundeisam pa kluso sekot, mums jāsāk viņu vajāt. Tā, lai viņš to mana. No visām pusēm un visiem kopā.
— To jau es arī biju nodomājis, — Profesors piekrita. — Mainīsim taktiku un iedzīsim viņu sprukās.
— Brīnišķīgi! — Gerolds iesaucās.
— Viņš labāk atdos naudu nekā cietīs, ka stundām ilgi kāds simts bērnu jož viņam pakaļ un klaigā, līdz saskrien kopā visa pilsēta un policija saņem šo aiz apkakles, — Emīls sprieda.
Pārējie nopietni pamāja. Tad vārtu ejā iešķindējās zvaniņš. Un Ponija Cepurīte starodama iebrauca pagalmā.
— Labrīt, zibenszeļļi, — viņa uzsauca, nolēca no divriteņa, sasveicinājās ar brālēnu Emīlu, Profesoru un pārējiem un tad paņēma mazu groziņu, ko bija piesējusi pie stūres. Es jums atnesu kafiju, — viņa čivināja, — un dažas smalkmaizītes! Man ir pat tīra tasīte. Vai, osa nolūzusi. Ir gan ķeza!
Itin visi zēni gan bija brokastis paēduši. Arī Emīls Kreida viesnīcā. Bet neviens negribēja mazajai meitenei sagandēt labo omu. Un tā nu viņi dzēra no tasītes bez osas kafiju ar pienu un ēda smalkmaizītes, it kā viņi četras nedēļas nekā nebūtu dabūjuši.
— Jā, garšo vareni! — Krumbīgels iesaucās.
— Un cik kraukšķīgas! — Profesors grauzdams purpināja.
— Vai ne? — Ponija noprasīja. — Jā, jā, tā tomēr ir pavisam cita lieta, ja mājās ir sieviete!
— Pagalmā, — Gerolds izlaboja.
— Kā klājas Šūmaņa ielā? — Emīls jautāja.
— Gluži labi. īpašs sveiciens no vecmāmiņas. Tev jānāk drīz mājās, citādi tu par sodu dabūsi katru dienu ēst zivis.
— Velns parāvis, — Emīls noburkšķēja un sarauca ģīmi.
— Kāpēc — velns parāvis? — Mitencveijs, Jaunākais, apvaicājās. — Zivis taču ir lieliskas! — Visi izbrīnījušies uzlūkoja viņu, jo viņš parasti nekad nerunāja. Tūlīt arī viņš pietvīka un aizslēpās aiz lielākā brāļa.