Piecpadsmitā nodaļa
Emīls ierodas prefektūrā
Gājiens devās uz tuvāko policijas iecirkni. Policists ziņoja inspektoram, kas noticis. Emīls papildināja ziņojumu. Tad zēnam vajadzēja pateikt, kad un kur viņš dzimis, kā viņu sauc un kur viņš dzīvo. Inspektors to visu pierakstīja. Ar tinti.
— Un kā jūs sauc? — viņš jautāja zaglim.
— Herberts Kīslings, — šis atbildēja.
Nu zēniem — Emīlam, Gustavam un Profesoram — bija skaļi jāsmejas. Un bankas ierēdnis, kurš inspektoram bija nodevis simt četrdesmit markas, piebiedrojās viņiem.
— Ir gan sprukstiņš! — Gustavs iesaucās. — Vispirms viņš saucas par Grundeisu. Tad par Milleru. Un tagad viņš ir Kīslings! Milzīgi gribētos zināt, kā viņu īstenībā sauc!
— Mieru! — policijas inspektors rūca. — To mēs vēl dabūsim zināt!
Tad Grundeiss Millers Kīslings nosauca savu pašreizējo adresi — Kreida viesnīcu. Pēc tam savas dzimšanas datumu un vietu. Dokumentu viņam nekādu neesot.
— Un kur jūs bijāt līdz vakardienai? — inspektors jautāja.
— Lielgrīnavā, — zaglis paskaidroja.
— Tas nu atkal ir skaidri melots, — Profesors iesaucās.
— Mieru! — inspektors rūca. — To mēs noskaidrosim.
Bankas ierēdnis apvaicājās, vai viņš varot iet. Tika atzīmēta vēl viņa dzīvesvieta. Tad viņš laipni uzsita Emīlam uz pleca un pazuda.
— Vai jūs, Kīsling, vakar pēcpusdienā reālskolniekam Emīlam Tišbeinam no Neištates nozagāt Berlīnes vilcienā simt četrdesmit markas? — inspektors jautāja.
— Jā, — zaglis drūmi atbildēja. — Es brīnos, kā tas varēja notikt. Puika kupejas stūrī bija aizmidzis. Un tad viņam izkrita aploksne. Es to pacēlu un gribēju tikai paskatīties, kas tur ir iekšā. Un tā kā man pašlaik nebija naudas...
— Ir gan krāpnieks! — Emīls iesaucās. — Es taču naudu biju piespraudis pie svārku kabatas. Tā nemaz nevarēja izkrist!
— Un tik nepieciešama tā viņam nemaz nebija. Citādi viņam Emīla nauda nebūtu vēl neskarta kabatā. Viņam taču vajadzēja samaksāt par taksometru, putotajām olām un alu, — Profesors piezīmēja.
— Mieru! — inspektors rūca. — To mēs arī noskaidrosim.
Un viņš visu smalki pierakstīja.
— Vai jūs nevarētu atbrīvot mani, inspektora kungs? — zaglis jautāja un tikai aiz pieklājības uz viņu pašķielēja. — Zādzībā es atzinos. Kur es dzīvoju, jūs zināt. Berlīnē esmu veikala darīšanās — un man vēl šis tas kārtojams.
— Nesmīdiniet mani! — inspektors nopietni atteica un piezvanīja prefektūrai, lai atsūta auto, jo esot noķerts zaglis.
— Kur es varēšu dabūt atpakaļ savu naudu? — Emīls norūpējies jautāja.
— Prefektūrā, — inspektors atteica. — Jūs tūliņ brauksiet turp. Un tur viss nokārtosies.
— Emīl, draugs! — Gustavs čukstēja. — Nu tev «zaļajā Minnā» būs jābrauc uz Aleksandra laukumu!
— Blēņas! — inspektors sacīja. — Vai tev nauda ir, Tišbein?
— Jā! — Emīls paziņoja. — Zēni vakar savāca. Un Kreida viesnīcas šveicars man aizdeva desmit markas.
— Īsti detektīvi! Velna zeļļi! — inspektors rūca. Bet šī rūkšana bija ļoti labsirdīga. — Tātad, Tišbein, tu brauksi ar metro uz Aleksandra laukumu un tur pieteiksies pie kriminālizmeklētāja Lurjē! Tālāko tad jau redzēsi. Arī savu naudu tu tur dabūsi.
— Vai drīkstu vispirms atdot šveicaram tās desmit markas? — Emīls apjautājās.
— Protams.
Pēc dažām minūtēm atbrauca policijas auto. Un Grundeisa Millera Kīslinga kungam vajadzēja iekāpt. Inspektors iedeva policistam, kas sēdēja automobilī, rakstisku ziņojumu un simt četrdesmit markas. Arī kniepadatu. Tad «zaļā Minna» aizlīgoja. Bērni, kas stāvēja uz ielas, kliedza zaglim nopakaļ. Bet tas pat nepagriezās. Acīmredzot lepojās, ka ticis tādā mašīnā.
Emīls sniedza policijas inspektoram roku un pateicās. Tad Profesors paziņoja bērniem, kas bija gaidījuši pie iecirkņa, ka naudu Emīls dabūs Aleksandra laukumā un vajāšana beigusies. Bērni bariem devās atkal mājās. Tikai tuvākie paziņas pavadīja Emīlu līdz viesnīcai un pēc tam līdz Nollendorfa laukuma piestātnei. Emīls lūdza, lai viņi pēcpusdienā piezvana mazajam Otrdienim. Tas zināšot, kā viss beidzies. Un viņš cerot pārējos vēl redzēt pirms atgriešanās Neištatē. Un no visas sirds jau tagad pateicoties par viņu palīdzību. Un naudu viņi arī dabūšot atpakaļ.
— Ja tu, draugs, iedrošināsies mums dot naudu atpakaļ, dabūsi pa mizu! — Gustavs iesaucās. — Bez tam mūs vēl gaida boksa mačs tava jocīgā uzvalka dēļ.
— Ak, draugs, — Emīls iesaucās un satvēra Gustava un Profesora rokas. — Esmu pārāk aizkustināts. Lai boksēšanās šoreiz izpaliek. Es nemaz tev nespētu iesist.
— Tev, lempi, tas nemaz neizdotos, kaut arī tu slikti justos! — Gustavs uzkliedza.
Tad visi trīs brauca uz Aleksandra laukumu, uz prefektūru, kur viņiem vajadzēja jozt pa daudziem gaiteņiem, garām neskaitāmām istabām. Beidzot zēni atrada kriminālizmeklētāju Lurjē. Viņš patlaban brokastoja. Emīls pieteicās.
— Ahā! — Lurjē kungs sacīja ēzdams. — Emīls Stūlbeins. Jaunais detektīvs-amatieris. Jau ziņoja pa telefonu. Kriminālkomisārs gaida. Viņš grib ar tevi parunāties. Nāc līdzi.
— Mans vārds ir Tišbeins, — Emīls pārlaboja.
— Viens pīpis, — Lurjē kungs atteica un atkal nokoda gabaliņu sviestmaizes.
— Mēs tevi gaidīsim šeit, Profesors sacīja. Un Gustavs uzsauca Emīlam nopakaļ:
— Pasteidzies, ziķeri! Ja es redzu kādu gremojam, man tūlīt gribas ēst!
Lurjē kungs gāja cauri daudziem gaiteņiem, nogriezies pa kreisi, pa labi, atkal pa kreisi. Tad viņš pieklauvēja pie kādām durvīm. Kāda balss uzsauca:
— Iekšā!
Lurjē pavēra durvis un košļādams sacīja:
— Mazais detektīvs ir klāt, komisāra kungs. Emīls Fišbeins. Jūs jau zināt.
— Mani sauc par Tišbeinu, — Emīls uzsvērti paskaidroja.
— Arī diezgan skaists uzvārds, — Lurjē kungs noteica un tā pagrūda Emīlu, ka tas gluži vai iekūleņoja istabā.
Kriminālkomisārs bija patīkams kungs. Emīlam bija jāapsēžas ērtā atzveltnes krēslā un jāizstāsta notikums ar zagli sīki jo sīki no paša sākuma. Beidzot komisārs svinīgi sacīja: