Viņi iegāja kādā istabā, kur sēdēja glīta, gaišmataina jaunkundze. Kestnera kungs cilpoja pa istabu šurp un turp un diktēja jaunkundzei pie rakstāmmašīnas visu, ko Emīls bija stāstījis. Dažbrīd viņš apstājās un jautāja Emīlam:
— Vai tā bija? — Un, kad Emīls pamāja, Kestnera kungs diktēja tālāk.
Tad viņš piezvanīja vēlreiz kriminālkomisāram.
— Ko jūs sakāt? — Kestnera kungs izsaucās. — Tas tik ir ko vērts... Lai es viņam to vēl nestāstu? Tā-ā-ā, arī tas vēl? Man liels prieks par to... Ļoti pateicos!... Tā būs brīnišķīga sensācija...
Kestnera kungs nolika klausuli, aplūkoja zēnu, it kā nebūtu viņu nemaz vēl redzējis, un sacīja:
— Emīl, nāc ātri man līdzi! Mums vajadzēs tevi nofotografēt!
— Patiešām? — Emīls bija pārsteigts. Bet viņš piekrita visam: uzbrauca ar Kestnera kungu trīs stāvus augstāk, iegāja gaišā zālē ar daudziem logiem, sasukāja matus un ļāvās, lai viņu nofotografētu.
Pēc tam Kestnera kungs iegāja ar viņu saliktuvē — tur bija tāda klaboņa, it kā strādātu tūkstoš rakstāmmašīnas! — iedeva kādam vīrietim lappuses, kuras glītā, gaišmatainā jaunkundze bija uzrakstījusi, un sacīja, ka tūlīt atgriezīšoties, jo esot kas ļoti svarīgs, tikai vispirms viņam jāaizsūtot zēns pie vecmāmiņas.
Tad viņi nobrauca ar liftu apakšstāvā un izgāja nama priekšā. Kestnera kungs pamāja taksometram, iesēdināja Emīlu un, lai gan zēns to negribēja pieļaut, iedeva šoferim naudu un sacīja:
— Aizvediet manu mazo draugu uz Šūmaņa ielu 15.
Viņi sirsnīgi spieda viens otram roku. Kestnera kungs sacīja:
— Pasveicini savu māti, kad aizbrauksi mājās. Viņa laikam ir ļoti jauka sieviete.
— Un kā vēl, — Emīls attrauca.
— Un vēl kas, — Kestnera kungs uzsauca, kad auto jau sāka braukt, — izlasi šodien pēcpusdienas laikrakstu! Tu būsi pārsteigts, manu zēn!
Emīls pagriezās un pamāja. Arī Kestnera kungs pamāja.
Tad auto nozuda ap stūri.
Sešpadsmitā nodaļa
Kriminālkomisārs sūta sveicienu
Viņi jau tuvojās pilsētas centram. Tad Emīls trīsreiz piedauzīja pie rūts. Auto apstājās. Zēns jautāja:
— Vai mēs drīz būsim klāt, šofera kungs?
— Jā, — vīrietis atbildēja.
— Man žēl, ka es jums sagādāju neērtības, — Emīls teica. — Bet man vispirms vēl jāaizbrauc uz Ķeizara aleju. Uz Josti kafejnīcu. Tur palika puķu pušķis manai vecmāmiņai un arī koferis. Vai jūs būtu tik laipns?
— Ko nozīmē — laipns? Vai nauda tev ir, ja nu nepietiek ar to, kas man iedota?
— Man ir nauda, šofera kungs. Un puķes man jādabū.
— Nu labi, — vīrietis noteica, nogriezās pa kreisi, izbrauca cauri Brandenburgas vārtiem, tad pa zaļo, ēnaino Tīrgartenu uz Nollendorfa laukumu. Emīls atzina, ka tagad, kad viss bija laimīgi beidzies, laukums izskatās daudz mīlīgāks un patīkamāks. Bet viņš aiz piesardzības tomēr pataustīja krūšu kabatu. Nauda vēl bija.
Tad viņi brauca pa Moca ielu līdz pat viņam galam, nogriezās pa labi un pieturēja pie Josti kafejnīcas.
Emīls izkāpa, devās uz bufeti, palūdza jaunkundzi, lai atdod viņam koferi un puķes, saņēma mantas, pateicās, iekāpa atkal taksometrā un sacīja:
— Tā, šofera kungs, un nu pie vecmāmiņas!
Viņi apgriezās un brauca atpakaļ pāri Sprē upei, tad pa vecām ielām ar pelēkām mājām. Zēns labprāt būtu aplūkojis apkārtni tuvāk. Bet viss it kā spītēja viņam. Nemitīgi gāzās apkārt koferis. Un, ja tas dažas minūtes stāvēja mierīgi, tad noteikti vējš iepūta baltajā puķu papīrā, tā ka tas čabēdams saplīsa. Emīlam vajadzēja uzmanīt, lai puķes neaizlido projain.
Tad šoferis nobremzēja. Auto apstajās. Klāt bija Šūmaņa iela 15.
— Jā, te nu mēs būtu, — Emīls noteica un izkāpa. — Vai jums vēl pienākas nauda no manis?
— Nē. Tu dabūsi vēl trīsdesmit feniņus atpakaļ.
— Ko nu! — Emīls iesaucās. — Par to jūs nopērciet sev pāris cigāru.
— Es zelēju tabaku, manu zēn, — šoferis atteica un brauca prom.
Emīls uzkapa trešajā stāvā un piezvanīja pie Heimboldiem. Aiz durvīm izcēlās liels satraukums. Tad durvis tika atvērtas. Un tur stāvēja vecmāmiņa, saņēma Emīlu aiz cekula, noskūpstīja uz kreisā vaiga un reizē iepļaukāja pa labo, ievilka viņu aiz matiem dzīvoklī un sauca:
Ak tu sasodītais delveri, ak tu sasodītais delveri! Par tevi jau dzird brīnumlietas, — krustmāte Marta laipni teica un sniedza viņam roku. Un Ponija Cepurīte, mātes priekšautu apsējusies, sniedza viņam elkoni un spiedza:
— Uzmanīgi! Man ir slapjas rokas! Es patlaban mazgāju traukus. Ak, mēs nabaga sievietes!
Tad visi kopā iegāja istabā. Emīlam bija jāapsēžas uz dīvāna. Vecmāmiņa un krustmāte Marta aplūkoja viņu kā nezin kādu Ticiāna gleznu.
— Vai dabūji naudu? Ponija Cepurīte apvaicājās.
— Skaidrs! Emīls attrauca, izvilka visas trīs naudas zīmes no kabatas, iedeva vecmāmiņai simt divdesmit markas un sacīja: — Te, vecmāmiņ, būs tā nauda. Māte sūta tev sirsnīgus sveicienus. Un lai tu nedusmojoties, ka pēdējos mēnešos nekā nav sūtījusi. Bet ar darbu sevišķi labi negāja. Toties šoreiz ir vairāk nekā citkārt.
— Es tev ļoti pateicos, mans labais bērns, — vecā sieviete atbildēja un, sniegdama viņam divdesmitmarku zīmi atpakaļ, piebilda: — Tas ir tev! Tāpēc ka tu esi tik krietns detektīvs.
— Nē, es to neņemšu. Man jau ir no mātes vēl divdesmit markas kabatā.
— Emīl, vecmāmiņai jāklausa. Tūliņ bāz kabatā!
— Nē, es neņemšu.
— Cilvēkbērns! — Ponija Cepurīte iesaucās. — Man tas nebūtu divreiz jāsaka!
— Nē, nevajag.
— Vai nu tu ņemsi, vai arī es aiz lielām dusmām dabūšu reimatismu, — vecmāmiņa pavēstīja.
— Aši noliec naudu! — krustmāte Marta sacīja un bāza viņam naudu kabatā.